Vakar sagadījās apmeklēt Valmieras Drāmas Teātra izrādi "Tie paši oši". Traģikomiskas mūslaiku ainiņas. Un lai arī man aizmugurē sēdošās kundzītes teica, cik viegla izrāde, vismaz 1.daļā nu es nevarēju atslābināties. Visa dzīves patiesība - laukos palikuši tikai vecie, daļa no viņiem nodzērušies, savu lauku dzīvi uzskata tikai par krustu. Protams, arī klaču tantiņas. Nu, patiešām visīstākā patiesība lai vai kuru pagastu tagad paņemtu par piemēru.
Nesmuki sanāca tas, ka šī bija jubilejas izrāde, bet es par to uzzināju tikai tad, kad jau sēdēju zālē. Šķiet, arī pārējie skatītāji nebija par to dzirdējuši. 90.izrāde.
Vai nu dienas skriešana pie vainas vai kas, bet galva arī dikti sāpēja.