Pirms pusstundas bija lidojuma sajūta.
Bet tagad atkal atsēdos - neviens jau man neteiks "paldies", ka esmu zvanījusies, jautājusies un pa reizei pietēlojusi mazu meitenīti.
Atkal ir tukšums.

Mans lidojums beidzās.
Neviens paldies nepateica.
Viss, ko es darīju, ir kaķim zem astes.

Nu kāpēc ir tā, ka pret dažiem cilvēkiem man ir vienkārši riebums.
Un tad man gribas, lai "manējie" cilvēki ar viņiem nesatiekas.
Lai nav "uķi-ķuķi" variants.
Lai gan ticu, ka cilvēki mainās, bet neticība jau tomēr paliek...