Debešķīgs pasākums!
Lika aizdomāties par to, cik cilvēki mēdz būt dažādi, cik lieli liekuļi un cik lieliska esmu es :D
Beidzot ir pienācis tas laiks, kad, nevienam neuzbāžoties, es tieku aicināta uz ballītēm, un man pat ir jāsāk izvēlēties, ko no tām apmeklēt. Iespējams, ziemas vakaros atkal būs garlaicība, bet vismaz šobrīd par savām publiskajām aktivitātēm sūdzēties nevaru. Sāk pat pietrūkt laika, lai atietu no tām un ar pilnu sparu mestos darba lietās!
Negribētos jau ticēt, ka viņi visi meloja, mesdamies man ap kalu un stāstot, cik ļoti priecājas mani redzēt. Es tam noticēju, jo visa vakara garumā man ne reizi neuzmācās garlaicības vai arī vienpatības sajūta.
Forši un interesanti cilvēki, lai arī visiem tikai 18.

Esmu pazaudējusi ikdienas krāsainību, atraktivitāti, jautrību...
No rīta es ceļos tāpēc, ka ir rīts nevis tādēļ, ka gribu izbaudīt katru nākamo dienu.
Man patīk dzīvot, man ir labi, bet labi ir tikai tāpēc, ka tas ir pieradums.
Kur palicis viss?
Nav īsti vairs savu dzīvi sastādīt no tusiņiem vien.
Protams, skola un darbs ir labas lietas, bet tās nedod man vajadzīgo dzīvesprieku.
Aizeju, nopērku labu, dārgu krēmu, skaistu veļu vai arī jaunus džinsus. Beidzot es to varu atļauties - vienkārši iet un nopirkt, bet cik tad ilgi es par to priecājos? Dienu, divas?

Bāc!

5dien es tā centos, sataisīju zīmītes ar norādēm, lai manam mīļotajam vīrietim nebūtu garlaicīgi, lai viņš minētu rēbusus, meklēdams nākamās norādes, līdz beigu beigās nonāktu pie īstā atrisinājuma un balvas par izturību.
Mūsu vienīgais istabas augs, kas tika iegūts ļoti īpašā veidā, ir JUKA. Un ja es skaidri esmu uzrakstījusi "Meklē pie jukas!", viņš jau to neizdomās! Viņš pa taisno pārmeklējis visu māju, uzreiz atradis...
Un es vakar tā domāju, ka viņš tiešām ir visu izgājis līdz galam...še tev! Naivā!

Stulbie, idiotiskie vīrieši bez smadzenēm!
Nekad vairs neko nedomāt un nedarīt, pēc tam vismaz nebūs sirdssāpes!