Skatos Turcijā palikušo meiteņu albumus un domāju - varbūt tomēr nemaz nebūtu bijis tik slikti...Drusku tagad žēl, ka aizbraucu...

Vai kāds var man izskaidrot? Bet tā nopietni, lūdzu!

Es pēdējā laikā redzu sapņus ar nāvi un ieročiem, un vardarbību.
Vēl vairāk - es nosapņoju, ka pie manis nāk ciemiņi, es nakts vidū pamostos, pieceļos un gaidu ciemiņus. Pēc pāris minūtēm atjēdzos, kas tas ir bijis tikai sapnis! Un šis nav vienīgais gadījums - kadas 3x ir bijis līdzīgi - nosapņoju, ka kaut kas jādara, pieceļos un sāku darīt, kaut arī tas ir bijis tikai sapnis un to darīt nav bijis vajadzības! Un atjēdzos tikai pēc pāris minūtēm!
Es vēl saprastu, ja pieceltos un darītu to, ko neuzspēju pa dienu, bet tās ir pilnīgi liekas lietas...

upd// Dziednieka Artūra Tiltiņa sāpņu tulkā atradu, ka nomirt pašam nozīmējot ilgu mūžu...

Vienīgā himna, kurai skanot, mani tiešām pārņem sentimentālas noskaņas, ir ASV himna...


Ar LV himnu ir savādāk. Vienkāršs skanējums neko nerada, bet ja dziedu pati, tad drusku savādāk...