lusija
16 Janvāris 2005 @ 20:55
Smieklu maratons  
Es savas sāpes, bēdas, nelaimes un niknumu slēpju aiz smieklime. Atceros, kad mazajās klasītes dabūju sliktu atzīmi, es vienmēr smējos, kad citi tajā pašā situācijā raudāja. Kad nomira mana vecvecmamma, man bija smaids uz lūpām. Kad es biju ārkārtīgi nikna uz savu mīļumu, smējos tik skaļi kā vēl nekad. Reizēm par nopietnām lietām es nevaru runāt nopietni. Tad uz mani skatās un saka - kā viņa tā? Tas ir nepieklājīgi, kā viņa ir audzināta? Man ir bail. Jā, man ir bail par tālāko situāciju, tāpēc arī smejos, lai nebūtu jādomā un jāanalizē. Gļēvi no manas puses.
 
 
Klausāmies:: Robbie Williams - She is The One