Riitdiena ir bezgaliiga kaa piena celjsh. riitdiena saakas tur, kur beidzas nakts. riitdiena ir gluda, balta lenta. mees varam notupties pie lentas, pielikt degunu pie pamata, lai acis buutu vienaa liinijaa ar cieto alabastra klaajumu, un paluukoties uz priekshu. riitausma, diena un vakars. bet ko mees varam zinaat? kas tur iekshaa? lenta aizskries liidz apvaarsnim un paarveertiisies bultaa, un bultas galaa seedees sarkana saule. kad pienaaks riits, mees ejam...
man ir tiesiibas justies labi, vienalga vai kaadam tas patiik vai nee.
laviities pa ielaam un secinaat, ka taapat neviens neredz...
zinu tikai to, ka peedeejaa laikaa pasaule skjiet skaistaaka...
kaa pasakaas...
barot piiles, bastejkalna prieki trijos naktii un ... iluuzija par engjelju esamiibu debesiis... tik skaisti... dikti... :)
pilniiga atklaata vaardu virkne par par pieljaujami bijusho pagaatnes iespeejamiibu... vaardu sinteezes mirklju vaajums, kas noved pie liidzjuutiibas, kura nekam neder, jo pasaule pilna egoistu un tieshi tas ir skaisti, jo kaa gan bez taa... utpiskas liidziibas mijas ar zvaigznju puteklju kjertajaam iluuzijaam, kas noved pie domas, ka kaut kas bija bijis, un tad apseedies kaadu riitu ar aviizi rokaa un secini - ka labaak ljaut, lai viss sagruust taadaa pat celjaa kaa tas radaas... un tad apvainoshanaas un bezgaliigie topograafiskie mekleejumi laikaa... nu nav jau punkta, un nebuus un nekad arii nav bijis... vai ne?
ritmiski sitieni pa sirdsapzinju -
tuk tuk tuk
vai dzirdi, melis klauvee?
laid iekshaa, man veel vajag...
neizprotamas oranzjas skumjas,
kaadeelj vaardus taa izkaisiit,
ja nav?
acis...
dzilji sarkanaa kraasaa...
raugaas man tieshi dveeselee
un censhas nodot...
nesanaaks!
ir bijis trakaak, un buus trakaak... jaaiet taalaak, nav laika apstaaties...
Navigate: (Next 20 Entries)