un vaardi atstaaja neizdzeeshamas peedas...
un domas pieseejaas vaardiem, nelaidaas valjaa, un uzlidoja debesiis...
kjermenis seedeeja uz zemes, un nezinaaja, ko iesaakt, jo domas bija citur...
viss shis stulbums... padara cilveeku paaraak vaaju... shoreiz es... skjita jau ka taa vairs nekad nebuus, un nekad nerakstiishu i-neta dienasgraamataa neko taadu... bet neviena nav! (notupsties taa... tu jociigais!)
es sev apsoliijos - nekad, nekad vairs nebuut taadai idiotei, un nelaist klaat... bet laikam tomeer paaraak dzilji esmu panjeemusi... saap, tuvaak zemei...
tikai shoreiz tik viegli viss netikshu no taa visa prom, paaraak daudz jau...
tikai - kaa? kaa tagad? un varbuut es neredzu? un varbuut redzu to, kas nav jaaredz?
mierinu... bet nevajag... realitaati pienjemt ir paaraak gruuti - ikvienam... diemzjeel...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |