Lunicana

lunicana_animae @ 09:03: Skatīties naktī spoku stāstus es avirs nevaru - palieku nervoza un pie sīkākajiem trokšņiem trūkstos augšā, redzu ēnas tur, kur to nav un šķiet tūlīt, tūlīt sajutīšu mirušo garus pieskaramies pakausim. Bail.
Un ko vīrs? Nevis nomierina mani, bet pēkšņi pielec ar domju rūcienu - būuuu - un es, palekusies gaisā līdz griestiem, sāku spiegt.
Tomēr ir manī arī kaut kas sievišķīgs.

P.S. Pa ceļam uz Saldu ir fantastikas sarkanu magoņu plavas ar kaut kādiem ziliem ziediem pa vidu. Es katru reizi braucot garām noelšos, ka vajag te ar pabildēšanu nodarboties nevis laist vējā tādu skaistumu. Bet manī jau neviens neklausās...