Lunicana

Nakts,kas pavadīta ik pa brīdim mostoties un klausoties apslāpētā šņukstēšanā, jo notikusi katastrofa - deguns ieracies segās, rokas pazudušas bezgalīgajās piedurknēs, ēst sagribējies. Esmu pārgurusi un miegaina. Pat kafija vairs nelīdz. Domas pinas pašas savās gaitās.

Nesaprotu, kāpēc krūzē nav kafijas un pēc brīzā attopos, ka kafiju iebēru, bet ūdeni nepielēju. Un gaidu, kad kafija ieilksies. :D

Dzīve nogurdina ar savu paredzamo periodiskumu, atkārtojamību un vienuļību. Diemžēl.

Read Comments

Reply