|
26. Okt 2011|14:23 |
Viss, par ko man būtu jāraizējas, ir neizbēgamais rītdienas eksāmens, draudošā izkrišana no budžeta un pārējais skolai neizdarītais. Kādā lekcijā pasniedzēja pubertātes vecuma cilvēkus saistībā ar viņu attieksmi pret mācīšanos sauca par sapņotājiem – viņiem allaž šķiet, ka visu pagūs izdarīt pēdējā – pēdējā brīdī. Jūtos nolemta šim vecumam, ne vien neprasmes mācīties dēļ.
Cik muļķīgi sīkumi var sagraut komfortu. Šo teikumu neesmu noformulējusi pareizi, parādījās zaļā pasvītojumlīnija. Jā, un vēl man patīk veidot neeksistējošus salikteņus.
Kāds mans draugs, līdz ko piedzerās, atklāj savu ikdienas sāpi – nespēšanu dzīvot bez „mīlēt un mīlētam būt”. Tad parasti mana iekšējā pasaulīte gratulē augstprātībā, jo nodomāju, ka es gan esmu stipra un pilnīga kā krievu valoda, arī viena esot. Droši vien tās ir kārtējās aplamības. Vienu brīdi tu esi tik iedvesmots no savām domām, iecerēm, atmiņām, jūti sevī tik daudz enerģijas, kura sintezējas priekā un mierā, jo paliek tevī, jo netiek tērēta kāda dēļ, jo netiek atdota. Netiek uzsūkts nekas slikts, tava mājiņa ir nemitīgā kārtošanas procesā, teju sakārtota. Un kādu citu, negaidītu, brīdi tu sajūti caurvēju. Tukšumu un neomulību. Nav neviena, kam tava mājiņas kārtība rūpētu, neviena, kas ilgotos pēc sasildīšanās tajā un vēl vairāk neviena, kas gribētu atstāt tur savu siltumu. Līdz ar tādu caurvēju pazūd arī jēga, jebkam - visam. Un, lai nesajuktu prātā no vientulības, tu piespied sev aizmirst šo sajūtu. Sāc spēlēt pozitīvās uztveres spēli, un saki sev, ka tas drēgnums ir vajadzīgs, kā nu kuru reizi kam. Un turpini sevi maldināt ar to, ka par tādām lietām nekad nevar būt drošs – tikpat labi varbūt mana mājiņa rūp vairākiem, vien viņi nedara man to zināmu. Vai arī, ja nerūp, tie nav tie īstie, kam vajadzētu rūpēt. Un turpini sapņot par princi baltā zirgā vai, drīzāk, vīrieti ar viskiju, kurš mājo identiskā pasaulītē. Un galvenā doma, kuru atkārto sevī kā sākumskolā reizrēķinu – „jābūt vien pašam visīstākajam”. Visīstākajam – vislabākajam. Nu nevar tā būt, ka tad no ārpasaules nāks iekšā tikai nokrišņi, nu nevar. Un tad tu atceries kādu meiteni, kas tev šķiet Lieliska, stipra un pilnīga, kuras mājiņa ir ideāla, un tomēr tu tajā negribētu ieiet uz palikšanu. Un tad tu nesaproti vairs neko. Vien to, ka labprāt piedzertos. |
|