| |
[Feb. 6th, 2007|06:08 pm] |
|
I like the way you move |
|
|
| |
[Dec. 24th, 2006|03:14 pm] |
diemžēl notiek tā, kā tas notiek. Dzīve ir tik neprognozējama. |
|
|
| acīm ciet |
[Nov. 30th, 2006|10:45 am] |
|
Mana dzīve kā sapnis. Modinātāj, es tevi lūdzu - neiezvanies! |
|
|
| Paslēpes |
[Nov. 14th, 2006|11:59 am] |
Prātā atausa kāds cilvēks, par kuru ilgi nebiju domājusi, un redzējusi vēl ilgāk - jau vairākus gadus... un neredzēšu vairs nekad, ja nu vienīgi kā ilūziju. Pēdējo reizi es viņu redzēju ne tādu kā parasti - viņš bija pavisam mierīgs, pat pārāk. Atradās ļoti šaurā telpā (ja tā to var nosaukt), un tajā viņš mīt vēljoprojām. Viņa seja bija nogrimmēta, bet tik un tā bija apjaušami zilumi, viss tik bāls. Un tā mirkļa smarza bija tik maiga, itkā salda, nedaudz pēc lina un svecēm, nedaudz pēc klusuma un skumjām, pēc smiltīm un vēja... Sastājušies apkārt, visi viņā lūkojās rasainām sejām. Arī man bija tāda seja, bet ik pa brīdim manī parādījās smaids. Vai aiz laimes? Vai histērisks izmisuma smaids? Drīzāk smaids par to, ka šādā veidā viņš no manis nekur nenoslēpsies. Gluži kā spēlējot paslēpes. Ķermeni nemana, bet tepat līdzas tas atrodas. Tikai atšķirība tāda, ka atrast viņu es vairs nevaru. Viņš noslēpās tik labi. Tik sasodīti labi, ka tur tikt nav manos spēkos.
Bet esmu viņu atradusi, tikai citā veidā. Pirms kāda laika viņš pats pie manis ieradās. Tikai, lai liktu manīt par sevi. Pašlaik viņš ir tieši man līdzās un lūkojas manī - ar citām acīm, citām sajūtām un domām. Tas īsti nav viņš. Tas ir atgādinājums. Tā ir zīme, ka esmu uz pareizā ceļa. Vismaz tā es to saprotu. Turpināšu iesākto posmu. Ceru, ka tas nebūs īslaicīgs, ceru, ka būs paliekošs... Tikpat paliekošs kā Tu, kā tās atmiņas par "tumšo istabu", kur Tu mēdzi mani iespundēt, kā spēlējāmies ar pašu taisītiem ūdensšļācējiem, kuras tikko lika maniem lūpu kaktiņiem pacelties augstāk kā parasti un pie acīm parādīties prieka krunciņām. Šie notikumi pieder tikai mums.
Daudz atmiņu nav palikušas, jo Tu aizgāji jau tad, kad biju pavisam maza. Bet tās, kuras manī vēl mīt, tās ir iekrāsotas spilgtos toņos .
Pa šo laiku, kad Tavs ķermenis slēpjas, es biju lūgusi tev, lai palīdzi atrast pareizo celju. Pie tevis es gāju kā pie sava sargeņģeļa. Ticu, ka tāds Tu man arī esi. Redzu, ka esi mani aizvedis pie sevis. Pie cilvēka, kas atgādina par Tevi. |
|
|
| |
[Nov. 2nd, 2006|02:11 pm] |
| [ | music |
| | queen "Killer queen" | ] |
Slepkavība narkozes iespaidā. paprikā iecirsts nazis uz ozolkoka dēļa. asinīm līdzīgs šķidrums šķīst uz visām pusēm. Viņa smaida. Dzied dziesmu par magnolijām. "Vai nevēlies tēju?" |
|
|