Nežēlīgā pasaule...asaras...

Es atkal viena. Tikko noskatījos pa tv3 raidījumu "Brīnumcilvēki". Ārprāts, man gribas raudāt, acis slapjas. Es nevaru. Kapēc pasaule ir tik nežēlīga? Kapēc cilvēki ir tik nežēlīgi? Kāpēc cilvēkiem tā jācieš? Man tā žēl to cilvēku. Man vienmēr drausmīgi ir bijis žēl invalīdu un izkropļotu cilvēku. Diemžēl man žēlums ir tik liels, ka es no šādiem cilvēkiem izvairos un man pat savā ziņā ir nepatīkami. Katru reizi, kad es pa tv redzu kaut ko tādu-raudu, es vienkārši savādāk nevaru. Vienreiz redzēju pie Origo to cilvēku bez sejas, pagāju garām un sāku raudāt un tā visu ceļu līdz mājām. Bāc, tagad to rakstot, pa īstam apraudājos. Es apbrīnoju tos cilvēkus, kas spēj saglabāt dzīvesprieku, kaut ko pat dzīvē sasniegt un nesēdēt un neraudāt pat to, kas viņiem nav. Es tā nevarētu. Es esmu vāja...pārāk vāja. Tapēc jau laikam man tie cilvēki ir tik ļoti žēl, jo es iedomājos sevi viņu vietā. Par veselību tiešām nav svarīgāka nekā. Ārprāts, kā es brīžiem ienīstu šo pasauli....un ienīstu sevi par to, ka esmu tik vāja! :(