| 6:00p |
sabrukusī realitāte
viņš uzradās pēc miljons gadiem, kopš mēs pēdējo reizi tikāmies. Es jau viņu biju apglabājusi sirds tālākajā kaktā, tik retām reizēm sapņos viņš mani patraucēja, atgādinādams, ka viņš tiešām ir reāli eksistējis manā dzīvē. Patiesībā jau es ar viņu arī iepazinos sapnī - vairākus gadus pirms tikāmies reāli dzīvē. Un kad es viņu iepazinu dzīvē no sākuma nevarēju atcerēties, kur es viņu esmu redzējusi. Līdz atmiņa atausa tas sapnis... Bet cik ātri viņs ienāca manā dzīvē tik ātri pazuda nezināmā vrzienā uz nezināmu laiku. Vien sāpes un ilgas atstāja dziļas, līdz gadi tās slāpēja un es varēju bez asarām un dūrieniem sirdī domāt par viņu. Un te nu viņš atkal ir klāt, jau trīs mēnešus manā dzīvē. Uzradies no nekurienes. Saka, ka mīl, ka grib kopā būt... Bet viņam ir divas sejas - dzerošā un nedzerošā. Biežāk viņs ir ar dzerošo seju. Tad no viņa var sagaidīt visu - no kvēliem mīlestības apliecinājumiem līdz rupjai atgrūšanai. Viņa dzerošā seja ir neprognozējama, strauja. Te viņs ir un te viņa nav. Viņa dzerošā seja daudz melo. Un reizēm saka taisnību. Es reizēm vairs neatšķiru. Un man šķiet, ka viņam ir vēl kada cita bez manis. Varbūt gan tikai virtuāli, jo vismaz naktīs viņs ir ar mani. Viņš mīl sāpināt. Bet tiklīdz viņs ir ar nedzerošo seju tā ludz piedošānu(reizēm, jo viņs uzskata, ka neko nesaka tāpat vien. Ka visam vienmēr ir iemesls). Ar nedzerošo seju viņs ir ideāls. Esmu viņu idealizējusi no A līdz Z. Perfekts it visā. Tad mums kopā ir labi. Un tad es lidoju. Un sapņi šķiet realizējušies, bet pēc dienas vai divām parasti atgriežas viņa dzerošā seja. No tās man ir bail. Man vajag viņu pasūtīt, bet man bailes, ka viņš tik tiešām aizies. Es atkarīga un līdzatkarīga viņam. Es nevaru bez viņa, bet ar viņu mana dzīve brūk kopā skaitāmās dienās. Šodien atkal viņam ir dzerošā seja, viņs neizpildīja solījumu... es esmudusmīga, bet viņs tikko zvanīja un es teicu, ka viņš var nākt... |