Tie moči mani tā aizrāva, nu tāaa aizrāva, ka pati sevi beigās nepazinu. Beigās braucu un sajūtos jau droši, domāju, jāpaņem kāds straujāks līkumiņš, jāpamēģina pašūpoties un tā.. ir labi, vilnīši..mmm.. sajūtos nogurusi, kājas vairs neklausa un rokas neturās pie stūres, bet liekas- nu vēl vienu līkumiņu un tad gan malā un miers, un tad- pēkšņi krasts tuvojas, rauju malā, k-kā piespiežas gāze, griežos, pārāk liels ātrums, un es lidoju:D... un tad tas garais peldamais gabals tādā nogurumā līdz mocim..ir..pieraušos pie moča, saņemos, iedarbinu, uzraušos un braucu krastā. Nolecu no moča un sajūtu- nevaru pat nostāvēt:D
un sajūta ir saaasodiits cik lieliska, kādu pusstundu nevaru nomierināties:)
Iekāpju mašīnā, braucu, smaids līdz ausīm, ātrums, laba šoseja un lieliskas sarunas. Vakars izdevies ar uzviju. un pēc tam- kamīns, vīns, buka cepetis un svaigi cepta ābolmaize (by tiba).
Lūk tā dzīve mani lutina...:)
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |