Kad man nāk raudiens un jūtos nomākta, darba kolēģiem ar mani ir viegli- tā arī pasaku- noticis tas un tas, jūtos tā un tā, paraud, pažēlo, pasmej un ir labi/vai arī pavisam slikti. Pie tam šādi gadījumi ir dikti reti, kad patiešām ir kāda šaize.
Tik neizsakāmi grūti ir, kad kāds staigā apkārt klusēdams, kaut ko pie sevis ņemās un pie katriem diviem vārdiem ķer atslēgas un skrien uz tualeti noraudāties. Visi taču cilvēki esam, var parunāties, var pateikt vismaz par ko lietas grozās. Emocionāli ir cilvēciņi, saprotams, bet šāda emocionalitāte ir jau pataloģiska- šefs teiktu "Nu kā tad sauksim?"
Mjamm, kaut kas nudien ir noticis. Pie mājas mašīnām daudz vietas, lai gan pirms tam bija viss pilns. tātad tā zādzība, ko redzēja māte tonakt nav bijusi nejaušība. Tā stāvvietu mafija ir izplatījusies pa visu Rīgu, pat rajonos, kur stāvvietas īsti nav.
kārtējo reizi var nopūsties par to kādā valstī mēs dzīvojam:(
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |