![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
17:21
Es viņai sēžu blakus un saku- paliec, neaizej, paliec ar mums!
bet viņa tikai laiza manu raudošo seju un laikam nekā nesaprot.
es viņu gaidīju, visu bērnību gaidīju. pirms gandrīz 7 gadiem sagaidīju- man beidzot bija suņuks. sākumā mums gāja grūti, bet man pacietības pietika. tad viņa auga, izauga liela, skaista, gājām uz izstādēm, kaudzēm sarkano lentīšu, kaudzēm diplomu. mums bija arī kucēni, kuriem nu jau ir 3 gadiņi. mums bija kopā skaisti mirkļi, kopā ar manu uzticamāko draugu, mīļāko, siltāko sirsniņu- Dangu. Neaizmirstamas vasaras pie ezera, kad viņa terorizēja peldētājus ar savu nepārvaramo vēlmi lai kāds met ūdenī un viņa var visu dienu peldēt pakaļ plastmasas pudelei. Tik priecīga, vienmēr laimīga un mana vienīgā, mīļā sunīte. un tagad doks saka, ka pamazām no viņas jāatvadās, ka ja jau tā, kā pēdējos mēnešus, tad pamazām ...
šoreiz es nevaru novaldīt asaras, nudien. ja sunītis ir slims, tas es arī. nevaru noskatīties ciešanās. viņa taču nav nemaz tik veca, sasodīts! šie suņi dzīvo divreiz ilgāk.
es nezinu, ko tagad iesākt.