Aizmirstot..

Mūsu klasei bija pasākums pie jūras. Sākums pavisam vienkāršs: aizbraucām, uzcēlām teltis un gājām sauļoties. Nedaudz iedzerot mums gāja ļoti jautri. Ik pa brītiņam E. man teica, ka M. man piesienoties, es smējos un teicu: "nomierinies nepiesienas gan". Gājām spēlēt bumbu, kurināt ugunskuru - bija jautri. Tad vienā brīdī iegājām teltī un sākām spēlēt šo muļķīgo bet reizēm interesanto spēli - Patiesība vai risks(Mēs- E.(Elīza) M.(Mārtiņš) R.(Rihards) un es). Sākās viss ar parastiem jautājumiem, un pamazītēm kļūstot par kaut ko vairāk. Tā ir tikai spēle to sapratām mēs visi. Bet pēkšņi es jutu kā kāds aiztiek manu roku, un tā nebija E. es ļāvos mirklim un sapratu, kad M. ir tas kura roka saplūst ar manu. Es sapratu, ka nedrīkstu, bet tas ir nerakstīts likums - ja nedrīkst ir daudz kārdinošāk, nekā ja drīkst. Tā nu es citējot E. :"spēlēju līdzi". Kārdinošās lūpas un skūpsti man lika aizmirst visu un ļauties mirklim, diemžēl šajā brīdī telpā bija cilvēks kuru loti mīlu es un kurš ir pagalam saķēries cilvēkā kuru tajā brīdī skūpstīju - E... Tā bija nakts ko es nožēlošu ilgi un tajā pašā laikā centīšos neaizmirst, cik labi es jutos - atkal pēc ilgiem laikiem būt kādam blakus un just to ko just nevar liegt laimi. E. šajā situācijā itkā vienlaikus mierinot mani un vienlaikus mani gremdējot stāstījā visiem par šo nakti, šie cilvēki mani uzskata par briesmoni jeb citēšu: "A ir kuce". es nevēlējos, lai tas notiek šādi, nevēlējos ar šādām metodēm pārbaudīt mūsu draudzību, nevēlējos, lai visi kuri man kaut ko nozīmē itkā mani atbalstītu, bet tajā pašā laikā ienīstu, tas nav tas ko cilvēks var vēlēties par vienu, vienīgu reizi, kad beidzot padomā arī par sevi ne tikai citiem.

E. ir mans mīļākais cilvēks un es nevēlos viņu pazaudēt tikai dēļ vienas jaukas nakts, kurā skūpstījos ar puisi no klases.