lobotomija

Ledusskapī man uzglūn citplanētietim līdzīgs puķukāposts.

Es gribētu kaut ko tādu, par ko neviens nezina. Kādu līķi zem gultas.

Kāds mani novēro.

Man nepatīk trokšņi aiz durvīm. Man nez kāpēc šķiet, ka tie attiecas uz mani. Piemēram, ja kāds zvana, es nevēršu vaļā, jo baidos, ka tas ir pie manis. Ja es skaidri zinātu, ka tur kāds sajaucis durvis vai meklē kaimiņu, es mierīgi atvērtu, bet, ja tas ir pie manis, tad man ir bail - ja nu viņš no manis kaut ko grib? Vai, piemēram, šis cilvēks jau ir izdomājis, ko teiks un ko darīs, kad es atvēršu, viņš tur ir sagatavojis, nācis augšā pa kāpnēm un domājis, bet es atvēršu durvis, pilnīgi nesagatavots. Tāpēc es ar bailēm dzirdu katru soli uz kāpnēm un atviegloti nopūšos, kad tie aiziet garām. Goda vārds.

Ienīstu sevi.

Es, piemēram, ļoti daudz ko aizmirstu. Atceros to, ka agrāk atmiņa bija labāka, bet iespējams, ka noticis bija mazāk un mazāk bija, ko atcerēties. Tagad bieži vien no rītiem cenšos atcerēties, ko īsti esmu sastrādājis iepriekšējā vakarā. Lai gan, labāk būtu bijis neatcerēties.