Iesāksim šovakar, veltot gan nemirstīgajiem klasiķiem, gan pieticīgākiem, bet varbūt ne mazāk iedvesmotiem, mūzu pielūdzējiem, pasenu dziesmu atkal jaunās skaņās.


Šeit ziepju kasti licis, kur tām ierasts stāvēt,
Gaidu, vai kāds nāks pa virtuālu taku
Un vēros malā, kā es skumjās cēlās pārspēt
Cenšos Aleksandru Čaku.

Nē, dvēsele lai nenoslīktu splīna jūrā,
Likšu koklei skandēt drošu, krietnu dziesmu;
Lai slavēta zem saules dzīve lāgiem sūrā,
Tā kā reiz pie skala liesmas.

Lai vārsmas pārstaigā pār visu Dievzemīti,
Un ikkatru sasniedz, kas prot manu mēli.
Lai uzklausa tās kurši, čangalieši, līvi,
Slātavieši, sēļu dēli.

Skani dzidri, kokle, dod rosmi tautai manai
Daili rast, kur ceļi ved un liktens sūta,
Vēl laiku lokos pieteic brīžus ziedošanai
Sērdienīšu mūžam grūtam.

Vien dievišķam, ak mūza, prātam uzticīga
Zaimu nebīsties un neprasi sev balvas;
Lai slava tev tāpat kā nievas vienaldzīga,
Neapstrīdi āmurgalvas.