Šķiet mans autobuss kavējas, iespējams, esmu sajaucis grafiku, bet arīdzan liekas, ka stundas, dienas, nedēļas, mēneši un pat gadi ir sajukuši vienā monolītā plūdumā. Bez izteiktas pagātnes un tagadnes. Tikai atsevišķi atmiņas fragmenti izlaužās un uzjunda neprognozējamas emocijas. Tad ļoti gribās tos brīžus kā toreiz rudenī, lapās vai vakarā 15. stāvā vai ziemas klusumā pie jūras un vēl daudzus citus, kad laika izjūta pazūd un sirdī ielīst tāds silts mierīgums, kas kā tikko izvārīts rabarberu uzpūtenis lēnam ieņem trauka formu.
Taču autobuss kavējas. Man notirpst kāja no sēdēšanas uz laika zoba un cilvēku roku plosītās konstrukcijas, kas kādreiz bijis glīts un tai pat laikā vienkāršs pieturas sols. Es pieceļos, saule šķiet karājas kaut kur starp horizonta redzamo un neredzamo daļu, gandrīz kā nevarēdama izlemt, kurp doties. Šajā momentā gandrīz viņu saprotu. Man prātā "uzpeld" viņas seja. Un es aizgriežos un dodos taisni iekšā rudzu laukā. Tur ir tāda skumja harmonija ar vēju, slaidiem stiebriem un klusuma skaņām.