| # Vakars divatā # |
Dec. 19th, 2009|12:27 pm |
Sen nejusta vientulība.
Vai tiešām tā ziemas salā nenosalst, kad bez sevišķa aizsega seko manās iemītajās pēdās sniegā.
Kā gribētos ieejot pa durvīm siltajā namā, to nevīžīgi atstāt aiz durvīm.
Bet kā es zināšu, ka tā palikusi tur ārā.
Vai beidzot durvju actiņai būs lielāka nozīme, kā tikai dekoratīvā pieskaņa?
Kādu mirkli šķiet, ka tas tiešām izdevies.
Īss prieka mirklis.
Un es atkal sajūtu salto elpu, kas pārskrien pār manu dvēseli.
-"Tad Tu tomēr atkal esi klāt?"
Viņa neatbild.
-"Vai tiešām Tu nevari mani atstāt vienu, kaut reizi, kaut uz īsu laiku?"
Viņa klusē.
-"Nu labi, ja nevar savādāk, tad vismaz kaut reizi atnāc bez tik saltas dvesmas, paņem līdzi nedaudz siltuma!"
Man uzmetas zosāda.
Viņa klusi saka:
-"Man neko nav ļauts ņemt sev līdzi. Man nekas nedrīkst piederēt. Man nav ļauts ņemt līdzi to ko var dod, es varu ņemt tikai to, kas ir par velti un saltuma šajā pasaulē ir tik daudz un tas ir par velti!"
Es pieklustu.
Sajūtu savu silti pukstošo sirdi.
Nodziest pēdēja svece uz galda.
Laižoties miegā sajūtu, ka man tomēr pieder tik daudz.
-"Tu esi tik vientuļa. Tu esi vientuļāka nekā es."
Rīt būs Svētdiena.
Es došos uz vietu, kur Vientulība nevar nākt man līdzi,viņa tur nejūtas ērti, jo tur cilvēki nekad nav vieni.
Tumsā vēl klusi nočukstu:
-"Es gribētu, lai arī Tu varētu iepazīt Viņu, jo tad pat Tev vairs nekad nevarētu būt vientuļi!" |
|