Pārākā zaķa stāsti..

netieku skaidrībā - smukais instruktors vai vēlme braukt ar mašīnu - ir iemesli, kāpēc tik ļoti nevaru sagaidīt nākamo parktisko nodarbību ..

Atsāku dejot. Tāds možums. Un smaids.. tas arvien biežāk parādās. Labas zāles pret visvienalga slimību. Tā lūk.

Garastāvoklis:: relaxed

Nu kā var pastrādāt tādā karstumā?! Ar šitādiem darba apstākļiem noziedzniekus vajadzētu sodīt - nosēdināt pie datora un likt koordinēt te visu astoņas stundas.
Aha, mazie pēcpusdienas murdziņi..

Tu - tu -tu -dūuuu! Atgriežos darbā un ierindā! Nekādas laiskošānas pa gultu, saulītē gozēšanās un tamlīdzīgas padarīšanas. Arī grāmatau lasīšana izpaliek. Nu ko - realitāte ir barga..

Darba biedrene uzrakstīja atlūgumu.
Ar to arī manas skaistās dienas TE beidzas.
Ja vispār TE tādas maz kādreiz ir bijušas.
Nervu gali - saturaties!

Beidzot šodien pieteicos autoskolas kursiem. Tā tā tā.. šo to varu izsvītrot no sava garā "darāmo lietu saraksta". Uj, prieks par sevi!

Šorīt Antons atvilkās tikai ap pieciem no rīta. Nevaru saprast - dusmoties vai ne.. Histēriķe no manis nekad laba nav sanākusi.

Pēdējā darba diena pirms 3 nedēļu ilga atvaļinājuma.
Varbūt tāpēc šodien te viss tāds jauks un skaists rādās. Ehhh :)

Latviju ir pārņēmis nūģa sindroms.
Simptomi: neapmierinātība ar dzīvi/ kurnēšana/ vienaldzība/ NEsmaids..

Vakar, apņēmības pilna, devos pie savas frizierītes.
-Negribu vairs sev gaišu galavu.
-Negribu vairs no cilvēkiem dzirdēt interesantas piezīmes.
... Rezultātā no salona izsoļoju smukiem, VĒL gaišākiem matiem.
Ehh, izskatās, ka pārmaiņas drīzumā NAV gaidāmas.

Šodien ir mana laimīgā diena.

Šodien priekšnieks pat kā cilvēks uzvedas.

Pirmo reizi biju Parīzē. Esmu totāli vīlusies.

Un tie arābi. Neesmu rasiste, bet man bija neomulīgi. 

Milzīga izgāstuve. Ne miņas no romantiskās, romānos izdaudzinātās pilsētas.

Visi sapņi reiz jāizsapņo..

Tā savādi, ka īsti nav ko darīt. Nemāku vairs atpūsties.

Vakar man bija saruna ar 25.gadus jaunu vīrieti - viņaprāt, dzīves baudītāju, brīvu kā putnu; ar cilvēku, kas ir par jaunu, lai uzņemtos atbildību. Vienvārdsakot - briesmīgākā saruna manā mūža.

Pirmo reizi mūžā jūtos TIK ļoti nogurusi no visa un visiem.. Pat samākslotais smaids uz lūpām vairs neparādās.

Mana skaļā balss man esot kā bonuss, mamma reiz teica. Diskutabls jautājums jel..

braukšu uz Franciju! bet nez kāpēc, tas prieks un līksme ir tik neīsts.. aha, palaidīšu garām Jāņus, visādus tusiņus - busiņus un mīļa cilvēka izlaidumu..
lai kaut ko saniegtu, ir kaut kas arī jāupurē. punkts.

šodien pēc ilgiem laikiem atgriezos pie vecās, labās angļu valodas un zini ko - nav tik traki - vervelēju tā, ka maz nelikās..

Garastāvoklis:: optimistic

biju makšķerēt - jap, tā pati mademoiselle uz augstajiem papēžiem un gaišo galvu.. un bija jautri! kaut arī "iepakota", kā man paskaidroja - īstā makšķernieka apģērbā un mazliet sabijusies no lielās šūpošanās. viss kaut kas taču esot jāpamēģina dzīvē. :)

tik, cik ātri radās iedvesma beidzot savest kārtībā to sasodīti piebāzto telpu... tik ātri tā arī pārgāja. ehhh, laikam jau nav lemts! tad, kad beidzot tur nevarēs pat degungalu iebāst... varbūt pratīšos. BET pagaidām - dzīve ir skaista!