(e)

Dullumiņš galvā. Laikam no puņķošanās un klepošanas un droši vien arī no uztraukšanās. Tas, protams, ir ļoti patīkami - katru rītu vākties pēc noraudātas nakts un censties sev ieskaidrot, ka gan šodien būs savādāk. Labāk. Uz kādu brīdi es tam noticu, arī smaids parādās sejā, bet pēc tam nāk realitāte, belzdama ar dūri pa pieri. Nu un tad jau atkal ir jāsavācas un jāturās pretī. Ko tad vēl citu.

 

Atbraukt mājās pēc garas dienas, galvu ietīt muzikālās skaņu vibrācijās un sajusties labi. ĀHA.
Ej prom, nīgrais noskaņojum !

Es jūs iepīšu savā bizē un iešu tur, kur siltāks, kur no pieelpotā gaisa aizsvīst logi, bet tas itin nemaz neliktos traucējoši, jo tad mēs varētu zīmēt uz tiem ar pirkstiem tik ilgi, līdz apniktu un tad jau būtu laiks doties mājās, bet mēs izdomātu vēl iedzert tēju, runāt mīlīgas muļķības un ne par ko nebēdāties.

Vairs neko nerakstīšu skakri , jo viņa brālis visu izlasa !
:D</span>

Šodien esmu mazlietiņ ņerkstīga, jā, piedodiet, bet arī es varu atļauties kādreiz būt vāja.

Lai tu smaidītu visu mūžu. Kaut vai iekšēji. Vienmēr.

Man sevišķi nepatīk tas pļurzaks, kas snieg no lejā no debesīm, bet laikam jau tai ziemai kaut kad vajadzēja sākties. Eh.

Kāpēc tad, kad trūkst elpas, gaiss liekas tik salds kā šokolāde ?