Tililī.
Vakar ar 2 draudziņiem aizgāju uz pulsĒ, kur mēs visi tā draudzīgi sadzērāmies šņabi, ēdām cukuru pie bāra letes, darījām visādas muļķības un es vēl pamanījos uzvarēt derībās, dabūdama bārmeņa telefona numuru. Mājup ejot, sanāca doties gar Okupācijas muzeju, pie kura, protama lieta, bija pavisam tukšs, nemaz nesalīdzināt ar šodienu, kad cilvēki sadrūzmējušies viens pie otra, lai tikai varētu redzēt salūtu.
Mājās, pēc tam, kad bijām saēdušies kaut kādas sviestmaizes un izrijuši kukurūzas bundžu, devāmies gulēt un man šķiet, ka visi ļoti ātri aizmiga.
Pēc piecelšanās (ap 12:00) sekoja kaut kāds rīta delīrijs un es nevarēju saprast, kādēļ man tāds sabudzējies noskaņojums, taču, kad draudziņi aizgāja prom, es sapratu, ka īstenībā vēl joprojām esmu maķenīt pālī.
Mājās, pēc tam, kad bijām saēdušies kaut kādas sviestmaizes un izrijuši kukurūzas bundžu, devāmies gulēt un man šķiet, ka visi ļoti ātri aizmiga.
Pēc piecelšanās (ap 12:00) sekoja kaut kāds rīta delīrijs un es nevarēju saprast, kādēļ man tāds sabudzējies noskaņojums, taču, kad draudziņi aizgāja prom, es sapratu, ka īstenībā vēl joprojām esmu maķenīt pālī.
Noskaņa: |
labs jē |