Šovakar biju teātrī un redzēju apliecinājumu cilvēka nekulturalitātei. Viena iereibusi dīvaina paskata kundzīte izrādes vidū sāka lamāties. Uzjautrinoši, bet reizē arī stulbi. Par laimi, viņa ātri aizvācās prom.
Un vēl es izrādes laikā gandrīz apraudājos, bet ne jau dēļ skatuves notikumiem(tā bija komēdija). Pēkšņi tāda kā atklāsme vai sazin kas uznāca, ka laime ir kaut kas tāds baigi netverams un pārejošs un, ka,jā, sasodīts, bet nevar zināt, cik ilga tā būs un tikai tad, kad kārtējo reizi atkal jūties kā no laivas izmests, ir tā apziņa, ka laime, vai vismaz tādi brīži bija, bet dotajā brīdī vairs nav, un kaut kā maķenīt neomulīgi paliek, jo baigi gribas tos brīžus. Atpakaļ vecos vai gluži jaunus.
Dažkārt vajag pavisam maz, kaut vai 30 pakāpienus, kā tas rakstīts uz sienas Nacionālajā Teātrī.
Zinu, ka neko jaunu nepateicu, bet vajadzēja un gribējās.
Un vēl es izrādes laikā gandrīz apraudājos, bet ne jau dēļ skatuves notikumiem(tā bija komēdija). Pēkšņi tāda kā atklāsme vai sazin kas uznāca, ka laime ir kaut kas tāds baigi netverams un pārejošs un, ka,jā, sasodīts, bet nevar zināt, cik ilga tā būs un tikai tad, kad kārtējo reizi atkal jūties kā no laivas izmests, ir tā apziņa, ka laime, vai vismaz tādi brīži bija, bet dotajā brīdī vairs nav, un kaut kā maķenīt neomulīgi paliek, jo baigi gribas tos brīžus. Atpakaļ vecos vai gluži jaunus.
Dažkārt vajag pavisam maz, kaut vai 30 pakāpienus, kā tas rakstīts uz sienas Nacionālajā Teātrī.
Zinu, ka neko jaunu nepateicu, bet vajadzēja un gribējās.
Mūzika: |
m |