(e)

Arvien biežāk es domāju par aiziešanu no savas skolas. Man jau pašā sākumā nebija nekāda īpašā vēlme tur mācīties, taču es sevi mierināju ar domu, ka galu galā , tā ir diezgan laba skola, vārds - Valsts Ģimnāzija jau arī parasti uzliek tādu kā zīmogu tev. Uzreiz rodas kaut kāds labs priekšstats par konkrēto personu. Taču tagad es apzinos to, ka man tas viss ir pilnīgi vienalga, es šajā skolā vienkārši nejūtos labi. Neesmu nekāda atstumtā, bet man šī iestāde riebjas.
Šodien, pa ceļam no skolas, apsvēru vairākus rīcības variantus, bet neviens no tiem mani īsti neapmierināja. Es vienmēr atgriezos pie viena secinājuma - aiziet es varu vienmēr, bet kur iet ? Cerēt uz mācībām citā pilsētā ir bezjēdzīgi un to es arī negribētu. Par pirmo vidusskolu vēl varētu padomāt, taču tas , savukārt , neapmierinātu manu māti.
Nu lūk, atkal un atkal nonāku strupceļā. Vieni vienīgi attaisnojumi tam, lai tikai nebūtu jāatrodas šajā skolā. Ai, nu kam tas galu galā interesē...