(e)

Reizēm lasu šitos žurnāļus un secinu, ka pēdējā laikā daudzi sūdzas par kaut kādām muļķīgām lietām. Besīgi lasīt tādus negatīvos tekstus, kuros vienmēr vienas vienīgas problēmas/sūdzības/nebūšanas. Apnicīgi. Nez, vai dzīve ir tik liela sūdu bedre, ka nav pat ko žurnālī ierakstīt, kas nebūtu no sērijas problēmas/sūdzības/nebūšanas. Bļ, nav tak jāraksta, ka viss ir oukei, ja tā nav, bet , vienkārši, ja neskaitāmos postos pēc kārtas ir lasāms, ka man neveicas/viņš mani pameta/dzīvei nav jēgas/esmu nožēlojams(-ama)/utt, tad gribas padomāt - vai tiešām tam, kas raksta ir sanācis saskarties ar reālām dzīves problēmām. Ar nāvi, ar tuvu cilvēku zaudējumu u.c., vai arī šie posti tiek rakstīti ar domu, lai lieku reizi kāds pažēlotu nabaga mazo bērniņu. Ar to, ka tevi pamet draugs/draudzene dzīve nebeidzas . It īpaši tad, ja tev ir tikai -padsmit gadu. Man nešķiet, ka kaut kādos 13-14 gados var būt mīlestība. Izņēmumi ir no visiem likumiem, bet tas ir 1 gadījums no 100.Ja dažiem mīlestība nav pat 18-... gados, tad kur nu vēl kaut kādā tīņu vecumā, kad džeki/meitenes nāk un iet.
Un vispār, es ar šito txt tikai gribēju pateikt, ka nav jēgas mūžīgi par kaut ko gausties, tas vispār NEKO nemaina, jāsāk kaut kas reāli darīt, ja vēlies kaut kā ietekmēt notikumu gaitu. Jā, un vēl, pirms kādam sūdzies, pajautā, vai viņam/viņai interesē. Ne vienmēr tas, kam tu sūdzies grib tevi uzklausīt, par palīdzēšanu nemaz nerunājot.