bāc kas to lai atceras, ko darīju. vakarā biju uz konci. itkā klausījos muzīku, taču patiesībā domās biju citur. smadzenes visu laiku strādāja, funktierāja, fiškoja.. galvā tapa dažādi scenāriji stāstam. visgrūtākais ir uziet uz ceļa, saprast, ko tieši gribu rakstīt, kādus līdzekļus izmantošu, lai pateiktu to, ko gribu pateikt. gribu uzrakstīt stāstu ar/par sāpi. izlikt to sāpi un parādīt tā lai arī lasītājs to redz. ietērpt to simbolos. tāpēc tikpat labi var sanākt tā, ka lasītājs ne vella nesaprot ko vēlos vēstīt, neiebrauc dziļajā domā.. kā lai attēlo sāpi, kā lai parāda to, lai cilvēks, kurš pats uz savas ādas to nekad nav izjutis, sajustos kā stāsta galvenais varonis vai vismaz justu tam līdzi?