Lai cik tālu es esmu nākusi savā pašizaugsmē, tomēr brīdī, kad jāiziet no mājas, lai dotos vienatnē baudīt vakaru, es saminstinos..un apsēžos un izdomāju nekur neiet. Es nekad nekur neeju viena, man vispār nepatīk būt vienai. Bet man liek (ne jau ar varu, bet tā sanāk) būt pašai ar sevi, un tas var būt ļoti OK, bet tas var būt arī ļoti nepatīkami. Jo man ir problēmas. Man ir problēmas būt ar cilvēkiem un man ir problēmas nebūt ar cilvēkiem. Jeb, es varu pavadīt laiku tikai ar tuviem cilvēkiem. Ja man ir situācija, kur cilvēki nav super tuvi, es iekšēji vēlēšos ar šiem cilvēkiem pavadīt laiku, bet skaļi to nekad nepateikšu. Es visu laiku redzu sevi kā traucējošu faktoru (viņiem jau ir labi, ko es tur darīšu, īstenībā jau neviens negrib lai tur esmu). Un tad es nonāku otrā galējībā, kad man nav jādomā par to ar ko un kā jāpavada laiks, jo es to varu pavadīt pati ar sevi..un tad es tā vietā, lai aizdotos paraudzīties uz teātra izrādi, ko es ļoti vēlējos..es sastingstu un izdomāju..ai nu ko es tur viena darīšu.