![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Patiesībā ļoti ilgu laiku daudz domāju par savu turpmāko dzīvi, tā aiz vien vairāk un vairāk, tad nu beidzot tās domas kaut kur jāizliek, citādi viss jau sāk jukt.
Tātad, sākšu ar to, ka nezinu, ko iesākt ar savu dzīvi, jo visu laiku saprotu, ka neesmu tomēr es pārāk gudra, vai man nekas īpaši labi nepadodas. Nē, nav jau tā, ka esmu stulba, vai vispār nekas nesanāk, bet tas viss nenotiek tādā līmenī, kādā to gribētu. Jo vērtēt sevi pēc tā ko mācos, īsti nevar, jo tas ir baigais fufelis un domāju, ka pat, ja atzīmes ir ap 7/8, tad tas nenozīmē, ka esmu kaut cik gudra, attiecīgi, ja mācītos, kaut ko sakarīgu, tad tādas atzīmes šķistu labas, šobrīd tās šķiet viduvējas, ņemot vērā, ka lielākajai daļai tās ir 9/10. Turpinot par šo tēmu, jāatzīst, ka saprotu, ka neesmu, nu ļoti neesmu runātāja. Reāli vienīgie cilvēki ar kuriem varu runāt ir tie, kuri man šķiet, tā teikt, dumjāki par mani. No tā izriet, ka lekcijās vai semināros vispār nevaru nevienu vārdu pateikt, labākajā gadījumā kaut ko izmoku strādājot grupās, kur ir kādi 3-4 cilvēki, tā visa kursa priekšā pati no sevis nu neko nekādi nespēju pateikt. Un lielākoties tas nav tāpēc, ka nav nekādu domu, bet drīzāk tāpēc, ka nespēju savas domas noformulēt un, ja būtu gatava runāt, tad man to visu vajadzētu kaut kur kārtīgi sastrukturēt un pēc tā vadīties. Arī ikdienas dzīvē man ir sarežģīti izteikties, vienīgais, kas palīdz ir apkārtējie cilvēki, kuri ir iemācījušies manas nesakarīgās domas uztvert un pārtulkot sev saprotamā veidā.
Nu, jā, tātad saprotu, ka pēc pus otra gada dabūšu savu bakalaura grādu, bet nesaprotu, kā veidot savu dzīvi, uz ko koncentrēties. Darbs jomā man nebūs, nejau tāpēc, ka nav, bet tāpēc, ka tur pārāk daudz ir jārunā, ko tā īsti nespēju. Tāpat arī saprotu, ka vairāk esmu piemērota individuālam darbam. Jā, gribētos man to fotogrāfiju, bet redzot cik ļoti maz daru, lai to attīstītu, šķiet, ka tomēr negribu to pietiekami.
Tad vēl sāku domāt par savām attiecībām, jo sāk apnikt tas, ka ar savu vīrieti jau vairāk kā 2 gadus dzīvojam manās mājās, ņemot vērā, ka viņam ir 23 un mācās maģistratūrā, ir pēdējais laks dabūt sakarīgu darbu, no kā izriet tas, ka, ja viņš tiešām ir tas īstais, tad gribas tomēr dzīvot atsevišķi un pašiem sākt savu dzīvi, kas ļautu man justies pieaugušākai, un varbūt arī drošākai par sevi.
Varbūt mana vienīgā problēma ir tā, ka esmu mājās un, ka pašai īsti nav uz sevi jāpaļaujas, jo viss tiek nodrošināts un nekas netrūkst.
Tagad jau atkal manas domas aizpeld un neko vairs nevaru uzrakstīt, tāpēc pagaidām pietiek.
Tātad, sākšu ar to, ka nezinu, ko iesākt ar savu dzīvi, jo visu laiku saprotu, ka neesmu tomēr es pārāk gudra, vai man nekas īpaši labi nepadodas. Nē, nav jau tā, ka esmu stulba, vai vispār nekas nesanāk, bet tas viss nenotiek tādā līmenī, kādā to gribētu. Jo vērtēt sevi pēc tā ko mācos, īsti nevar, jo tas ir baigais fufelis un domāju, ka pat, ja atzīmes ir ap 7/8, tad tas nenozīmē, ka esmu kaut cik gudra, attiecīgi, ja mācītos, kaut ko sakarīgu, tad tādas atzīmes šķistu labas, šobrīd tās šķiet viduvējas, ņemot vērā, ka lielākajai daļai tās ir 9/10. Turpinot par šo tēmu, jāatzīst, ka saprotu, ka neesmu, nu ļoti neesmu runātāja. Reāli vienīgie cilvēki ar kuriem varu runāt ir tie, kuri man šķiet, tā teikt, dumjāki par mani. No tā izriet, ka lekcijās vai semināros vispār nevaru nevienu vārdu pateikt, labākajā gadījumā kaut ko izmoku strādājot grupās, kur ir kādi 3-4 cilvēki, tā visa kursa priekšā pati no sevis nu neko nekādi nespēju pateikt. Un lielākoties tas nav tāpēc, ka nav nekādu domu, bet drīzāk tāpēc, ka nespēju savas domas noformulēt un, ja būtu gatava runāt, tad man to visu vajadzētu kaut kur kārtīgi sastrukturēt un pēc tā vadīties. Arī ikdienas dzīvē man ir sarežģīti izteikties, vienīgais, kas palīdz ir apkārtējie cilvēki, kuri ir iemācījušies manas nesakarīgās domas uztvert un pārtulkot sev saprotamā veidā.
Nu, jā, tātad saprotu, ka pēc pus otra gada dabūšu savu bakalaura grādu, bet nesaprotu, kā veidot savu dzīvi, uz ko koncentrēties. Darbs jomā man nebūs, nejau tāpēc, ka nav, bet tāpēc, ka tur pārāk daudz ir jārunā, ko tā īsti nespēju. Tāpat arī saprotu, ka vairāk esmu piemērota individuālam darbam. Jā, gribētos man to fotogrāfiju, bet redzot cik ļoti maz daru, lai to attīstītu, šķiet, ka tomēr negribu to pietiekami.
Tad vēl sāku domāt par savām attiecībām, jo sāk apnikt tas, ka ar savu vīrieti jau vairāk kā 2 gadus dzīvojam manās mājās, ņemot vērā, ka viņam ir 23 un mācās maģistratūrā, ir pēdējais laks dabūt sakarīgu darbu, no kā izriet tas, ka, ja viņš tiešām ir tas īstais, tad gribas tomēr dzīvot atsevišķi un pašiem sākt savu dzīvi, kas ļautu man justies pieaugušākai, un varbūt arī drošākai par sevi.
Varbūt mana vienīgā problēma ir tā, ka esmu mājās un, ka pašai īsti nav uz sevi jāpaļaujas, jo viss tiek nodrošināts un nekas netrūkst.
Tagad jau atkal manas domas aizpeld un neko vairs nevaru uzrakstīt, tāpēc pagaidām pietiek.
thoughtful