I'm young and I'm easily bored

Kā vienmēr viss iet pa kalniem un lejām, šodien bija dziļā aizā, bet, kā vienmēr esmu jau atkal ceļā uz virsotni. Tāda man dzīve, jo tādu to veidoju. Zinu, ko varu darīt, lai būtu mierīgāks un pauguraināks, bet laikam esmu tāds cilvēks, kuram vajag krist un celties, lai ar sevi dzīvotu. Nemāku būt mierā ar dzīvi, tā ir jāizaicina, lai justu, ka dzīvoju.
Bet galvenais, ka skats nākotnē sāk rādīties aiz vien skaidrākos toņos, jo sāku aptvert, ko ar savu dzīvi vēlos darīt. Diezgan ironiski, ka tik ļoti centos izvairīties no tā, kas mani aizrauj, tomēr pie tā vien esmu atgriezusies un ar jaunu sparu gribu tajā visā mesties iekšā. Un skola arī vairs nešķiet tik nejēdziga, pat liekas, ka nav pati sliktākā izvēle.
Jānokārto vēl tikai attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, jo kaut kā pamanos tās bojāt, pat neko īsti nedarot.. vai tieši no nekā nedarīšanas es tās bojāju. nezinu, kā īsti ir, bet fakts tāds ir. Un varbūt arī esmu tāda, kurai dažos brīžos ļoti, ļoti vajag draugus, kamēr citos tik ļoti nevajag, ka pati nesaprotu, ko un kādas attiecības gribu ar/no apkārtējiem cilvēkiem. (un šajā gadījumā netiek runāts par manu vīrieti, jo viņu man vienmēr vajag, neatkarīgi no nekā).