![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jādomā, ka ir laiks kaut ko ierakstīt.. Īsti tikai nevar saprast par ko tieši, jo jāatzīst, ka notiek/ir noticis daudz. Varu sākt ar to, ka sesija pēc divām dienām beigsies, jāuzraksta pēdējais eksāmens. Šodien arī bija eksāmens, bet tas galīgā pakaļā ir. Bet patiesībā nevaru vairs sagaidīt, kad skola beigsies, jo, lai arī vasara ir sākusies, to itkā arī brīžiem izbaudu, bet galvā visu laiku domas par sesiju, par darbiem, kas jāpadara un, kādas atzīmes dabūšu. Attiecīgi, kad tas būs cauri, būs par vienu problēmu mazāk.
Vēl protams, svarīgs faktors ir tas, ka mans vīrietis ir aizbraucis zilās tālēs, par laimi reizi dienā vai pat divas, saņemu no viņa ēpastus, kas ir ļoti labi, jo nezinu, kā izturētu to prombūtni, ja mēs nekontaktētos. Un, ja jau viņš var aizstāvēt bakalauru no tās tālienes caur skaipu, tad jau laikam, ka tas tālums vairs nav tik liels, kā būtu domājams. Pirmās divas nedēļas pat nesapratu, ka viņš ir prom, nē, sapratu, bet nedomāju par to tā, ka viņš vēl tik drīz neatgriezīsies. Tagad esmu sākusi par to domāt, paliek skumji. Aizvien vairāk esmu skumja, jo tiešām pietrūkst. Lai arī varu turpināt viņam stāstīt, kā man pa dienu gājis, tomēr pietrūkst viņa tuvuma. Jā, tas tā stulbi.
Vēl, kas.. ā, braukšu uz Franciju pēc trīs nedēļām, kas ir diezgan ļoti kruti. Un nejau tā pa vienkāršo, bet tā nopietni, ar mašīnu un telti un trīs meitenes un Francijas dienvidi un VASARA. Jā, tas būs traki, bet, domāju, ka arī diezgan kruti. Smieklīgākais ir tas, ka, lai tiktu uz Franciju man vajag naudu, attiecīgi man nedēļu būs jāauklē sīkais, bet tā nopietni jāauklē, tā, ka jāceļas 9os un visu dienu ar viņu jānodarbojas.. bet vismaz tā vecāki piekrita dot man naudu (Nē, paši šo variantu ieteica, kā vienīgo).
Tomēr Francija būs tikai divas nedēļas, reāli, lai man būtu izdevusies vasara vajag māsu un manu vīrieti... bet šovasar nekas no tā nebūs. Bet man ir prieks, ka māsa brauks uz Brazīliju, jo tas ir daudz krutāk, kā Latvija :D
Un mums ir jauns suns.
Tas, lielos vilcienos, arī viss.
(nemaz nezinu, kāpēc te to rakstu, bet man laikam vajag sevi izlikt, jo būt vienai patiesībā ir ļoti grūti)
Vēl protams, svarīgs faktors ir tas, ka mans vīrietis ir aizbraucis zilās tālēs, par laimi reizi dienā vai pat divas, saņemu no viņa ēpastus, kas ir ļoti labi, jo nezinu, kā izturētu to prombūtni, ja mēs nekontaktētos. Un, ja jau viņš var aizstāvēt bakalauru no tās tālienes caur skaipu, tad jau laikam, ka tas tālums vairs nav tik liels, kā būtu domājams. Pirmās divas nedēļas pat nesapratu, ka viņš ir prom, nē, sapratu, bet nedomāju par to tā, ka viņš vēl tik drīz neatgriezīsies. Tagad esmu sākusi par to domāt, paliek skumji. Aizvien vairāk esmu skumja, jo tiešām pietrūkst. Lai arī varu turpināt viņam stāstīt, kā man pa dienu gājis, tomēr pietrūkst viņa tuvuma. Jā, tas tā stulbi.
Vēl, kas.. ā, braukšu uz Franciju pēc trīs nedēļām, kas ir diezgan ļoti kruti. Un nejau tā pa vienkāršo, bet tā nopietni, ar mašīnu un telti un trīs meitenes un Francijas dienvidi un VASARA. Jā, tas būs traki, bet, domāju, ka arī diezgan kruti. Smieklīgākais ir tas, ka, lai tiktu uz Franciju man vajag naudu, attiecīgi man nedēļu būs jāauklē sīkais, bet tā nopietni jāauklē, tā, ka jāceļas 9os un visu dienu ar viņu jānodarbojas.. bet vismaz tā vecāki piekrita dot man naudu (Nē, paši šo variantu ieteica, kā vienīgo).
Tomēr Francija būs tikai divas nedēļas, reāli, lai man būtu izdevusies vasara vajag māsu un manu vīrieti... bet šovasar nekas no tā nebūs. Bet man ir prieks, ka māsa brauks uz Brazīliju, jo tas ir daudz krutāk, kā Latvija :D
Un mums ir jauns suns.
Tas, lielos vilcienos, arī viss.
(nemaz nezinu, kāpēc te to rakstu, bet man laikam vajag sevi izlikt, jo būt vienai patiesībā ir ļoti grūti)
good