I'm young and I'm easily bored

Tagad ir tā, ka vairs nezinu, kur likties. Ir šausmīgi slikti, visu laiku raudu un domāju par nelāgām lietām. Man tas, protams, nav nekas jauns, bet nesaprotu, kas ir par vainu, kāpēc jūtos tik slikti. Kāpēc ir jābūt tā, ka visu savu dzīvi pavadu cīnoties ar sevi, lieku sev būt laimīgai, lieku priecāties, lieku nejusties slikti, bet negatīvās emocijas vienmēr ņem virsroku. Un tā jau, kopš sevi atceros. Cik es neesmu raudājusi un vēlējusies neeksistēt. Mamma arī teikusi, ka es jau no mazām dienām esmu bijusi grūtsirdīga, bet attiecīgi pieaugot tas nekur nepazūd, tikai kļūst spēcīgāk. Nekad nevaru būt patiesi un ilgstoši laimīga, vienmēr pienāk lūzuma punkts, kad atkal atgriežos tur, kur sāku. Nekad neesmu bijusi spējīga būt pietiekami laba vai pietiekami mīlama.
Un grūti ir tikt ar sevi galā, kamēr es turpinu pārdzīvot par citiem. Jo tiklīdz kādam ir problēma, nelaime, sāpe es to visu izjūtu uz sevis. Viens no iemesliem, (cenšoties rast iemeslu, kāpēc šobrīd ir tik slikti) varētu būt tas, ka izjūtu vecāku problēmas, jo man nezināmu iemeslu dēļ mamma jau divas vai trīs dienas guļ manā mājā (pieļaujot, ka viņa ir sastrīdējusies ar tēti). Un savādākais ir tas, ka savas problēmas izjūtu citādāk, nekā citu. Ja es strīdos ar savu vīrieti, tad no tā neslīgtstu depresijā, bet, kad tas notiek ar man apkārtesošajiem, tad gan.