Šķiet, ka citi kontinenti man vienmēr likušies drīzāk kā izdomāts stāsts.
Ziemeļamerika un tās ārprātīgā dažādība,
Dienvidamerika, indiāņi, pludmales un narkotikas,
Āfrika, platīns un rituāli tiem, kas vēl nav izplatījušies pa visām citām pasakām un realitātēm,
bet Austrālija jo īpaši - tā nudien ir tikai pasaka.
Un tā nu es tagad ik pa laikam savā prātā flash-flash uz-flashoju sev stāstu par Ziemeļameriku.
Un ne jau, kā krievi teiktu глямурную Las Vegasu, Ņujorku vai citas metropolītiskās lielpilsētas,
bet Amerikas, Kanādas nomales. Kur cilvēki dzīvo mietpilsonisku dzīvi, tēvu dienās iet uz mežu (kurā, starp citu, ir milzīgi koki kā pasakās jau atkal) un brīvdienās kaut ko cep grillā.
Jā, un tad vēl tās tipiskā vidusskolas.
Un viss, ārprāts viss. Neaptverama dažādība, sākot no skatiem Kuprajā kalnā līdz izdomas zīmogiem Krēslā.

"No diviem var raudāt tikai viens."
/A. Bels/

starp citu, otrreiz pa acu galam skatos graustu miljonāru.
rāda pa tēvē kasti. kaut kāds krievu kanāls, kam logotipā ir "1".

BĻĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĢ!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Ejiet jūs visi dirst un sakārtojiet savas nožēlojamās dzīves pirms tās izgāzt uz citiem.

sievietes ir šarmantas.

"Kurš gan mani, cilvēku, var apturēt?"
noteica Kāds, nospļāvās un trallinot kūņoja tālāk.
Aiz ēkas stūra, atspiedies pret ķieģeļiem, rokās mētādams sērkociņu paciņu, stāvēja Liktenis.
Satīriski pasmaidīja, ieklepojās un, aizsmakušā balsī flegmātiski sacīja: "Neviens, neviens.."
Garām gāja izstīdzējis skuķis, ne vecāks par divpadsmit. Liktenis uzšvilpa meitenei un izveicīgi no viņas somiņas izzaga lūpu pomādi. Tad viņš sev uz pieres ar to uzrakstīja "neviens", no zemes pacēla izsmēķi un nolēma doties uz Daugavmalu.

ar labās rokas pirkstiem es sparīgi rotēju rōzā krāsas bibliotēkas kartiņu,
kamēr kreisajā rokā ērti bija iegūlusies profesora norbekova grāmata.
es atrados kādā dzeltenas krāsas ēkā, aiz durvīm, kuras rotāja uzraksts "lietotas mēbeles" un uz kurām ar līmpapīru nevīžīgi bija pielipināta a4 formāta lapa, kas datorraksta imitējošā rokrakstā vēstīja, ka veikalā ir spilgti rozā atlaides.
sēdēdama kādā no siltajiem, lietotajiem dīvāniem, dzirdēju divu tantīšu sarunu par to, ka neviens cilvēks nevar būt vesels,
ka tās ir muļķības, kad cilvēks stāsta, ka ir vesels, jo vienmēr cilvēkā iekšā esot kāda kaite.
turpertim tajā pašā laikā es ne tikai dzirdēju šo sarunu, bet lasīju grāmatu,
kurā toties bija rakstīts, ka visas slimības rodas cilvēka neticībā.
starp manis dzirdēto un redzēto bija pārāk koncentrēta disonance,
es demonstratīvi aizvēru grāmatu, iztaisnoju muguru, maigi pasmaidīju un iesaistījos tantīšu diskusijā.

...

mani lūpu kaktiņi nu jau kā mēnesi ir padevušies gravitācijas spēkam.
bet mazā meža laumiņa un labais elfiņš, kas manī paslēpušie,s šovakar tomēr
atrada veidu, kā uz mirkli, mirklīti aizmirstos ar sava vieda meditāciju - rokdarbiem.

un jā, tieši tas es šodien esmu. - meža laumiņa.