i love exactly where i am

mm, mm, ņam.
pirmo reizi mūžā gatavoju kuskusu.
ar sīpoliņiem, baziliku, ķiplociņu, kabačiem un burkāniem.
so far smaržo debešķīgi un ceru, ka garšos tāpat.

upd: cepta ķiploka smarža gan man lāgā nepatīk.

vai nu ir sācies karš, vai arī kaut kas smagi mani tikko nobiedēja.

jā, mēs esam izauguši jau tik lieli.
tieši tik lieli, cik bija Viņi, kad mēs paslepus vērojām smēķu mākoņus pie skolas kurinātavas un šausminājāmies, kā tā var.
un labi, ka toreiz mēs nezinājām, ka ir arī tāds sekss, ar ko viņi noteikti nodarbojās.
un iespējams arī narkotikas.

upd: un prātā nāk domas par kmhzv pirmssākumiem. par bērniem, kurus vecāki ar bažām veda uz skolu,
nezinādami, vai un kas izdosies.
trešā atmoda. ceturtā atmoda?
bet mēs esam jau izauguši lieli. tik lieli, lai paši drīz ar citādām bažām domātu par to, ka arī viņi reiz slapstīsies aiz skolas kurinātavām, lai paši par tādām kļūtu, dejos uz dēļu skatuves ar
atkailinātu vēderu, iekāros vīriešus un gulēs ar tiem.
vairs neraudās par nozaudētiem mobilajiem telefoniem
un limita nesasniegšanu ātrlasīšanas konkursā.

tā ir pavisam tāda savāda sajūta.

Man šodien ir tiiik jauki un smaržīgi mati.
Un es esmu skaista
un staroju,
un smaidu, smaidu.
Vairāk šādu dienu!

āk dies, āk dies, āk dies.
vīriešiem ir tik skaisti apģērba gabali.
visvisdažādākie!

eu, bet man diiikti patīk bez
pvn - screen.

nē, es nemaz nedrīkstu lasīt
neko par otro pasaules karu, par represijām un dzīvi latvijā.
nedrīkstu, lai arī cik mani tas interesētu.

Lasu par Marģeri Vītoliņu
un vienkārši nesaprotu,
cik tālu var sniegties cilvēka fanātisms.
Un, protams, ne tikai tas.

mazs, patīkams ziņojums e-pastā,
pēc atgriešanās no open'era.
diemžēl tikpat nepatīkams, jo nespēšu tomēr izdarīt to, uz ko cerības biju atmetusi jau 8. maijā.
redzi, kā tomēr.
vismaz tas nozīmē, ka eksāmenu rezultāti būs labi.
tiem ir jābūt labiem.