| Don`t say you need me,don`t say you love me.... |
Mar. 25th, 2006|11:19 pm |
Kādēļ mani nekad neviens nevarēs pārveidot par optimisti?Es varētu teikt kā es mīlu šo pasauli un visus cilvēkus,kas ir man apkārt!Bet tā nekad nebūs es nevienu nevaru ciest man šī dzīve ir apriebusies vienas vienīgas mocības..un kam tās?laimei?kas tad īsti ir laime?vai kāds to ir redzējis?taustijis?sējis pie koka,lai neaizbēg?NEE!Mēs paši vienkārši esam tādu muļķību izdomājuši un esam pārāk ticīgi,lai tai neticētu!
Man nekad nau bijusi īsta laime un es zinu,ka arī nekad nebūs,jo es taču esmu niecība!Es nēsmu sexīgā Bārbija,kas dabū džeku uz katra stūra un visi ir kā psihi viņas dēļ..NEE!Neviens uz šīs pasaules mani nav ievērojis vismaz labā nozīmē!Bet,lai arī ko tie idioti teiktu viņi paši ir kropļi un nekad spogulī nav skatijušies!
Lai arī kā būtu es vēl joprojām gaidu to laimi,kas man nav lemta..man laikam ir lemts vecmeites liktenis...vai arī dzīve klosterī..Hmm es esmu īstas dilēmas priekšā....klosteris vai vientulība...labāk pat nemēdz būt...tik lieliskas izvēles...
Es zinu,ka neviens mani neizglābs no šīs elles zemes virsū..es arī nelūgšu,jo es taču esmu niecība...ko gan niecības var prasīt?Laimi?Sapratni?Mīlestību?Nee!Vienīgi nicinājumu un naidu!Ar to būs pietiekami! |
|