agrāk, kad strādāju in an animal hospital, paziņas man allaž teica/jautāja, ka tas ir ļoti grūts darbs, jo man taču noteikti ir ļoti žēl slimo dzīvnieciņu. i found that isn't exactly the case; though i did have a powerful emotional response whenever we would encounter moronic pet owners. jo saimnieki parasti arī ir tie, kas izraisa saviem dzīvniekiem [mums redzamās] lielākās ciešanas, mostly apzināti, which is very very sad indeed. other than that - death and illness are a part of life, so it doesn't cause me too much distress

lai gan, ja tā padomā, ja cilvēks apņemas nolemt sava dzīvnieka dzīves apstākļus, tad viņš sort of arī ir lēmējs dzīvnieka nāvē/slimībā. which kind of shows why to some respect having pets is nonsense