Ēdienu lietas!
Jul. 20., 2010 | 03:38 pm
music: Muse - Showbiz
Vakar žurnālā "Sestdiena" izlasīju kādu rakstu. Nu tas, protams, bija raksts par manu iemīļoto grupu "Muse", taču atradu kādu citātu, ar ko arī sākšu:
"Reizēm arī samērā saprātīgās idejas pats viņš (lasīt - Metjū Belamijs) vienmēr pārbauda uz savas ādas - tā, nolēmis pierādīt, ka cilvēkam ir morālas tiesības apēst tikai to, ko pats nogalinājis, viņš iegādājies pāris putnu, tos audzējis un Ziemassvētku priekšvakarā arī paša rokām nožmiedzis. "Vainas sajūta, protams, ir. Bet nedomāju, ka ir pareizi visu atbildību atstāt supermārketu ķēdēm. Paša izaudzētu dzīvnieku nogalināšana liek sajust reālo dzīvi.""
Šodien, kad taisīju sev lieliskas pusdienas, atcerējos šo citātu un nedaudz aizdomājos. Mēs cilvēki tik tiešām ejam veikalā, ņemam visus produktus pēc kārtas, nemaz neapdomājot, kā tie tur nonākuši. Es, protams, neesmu nekāds dzīvnieku aizstāvis vai augu mīļotājs, bet vairāk aizdomājos par to, ka šī bezpersoniskā ēdienu preču iegāde neļauj līdz galam sajust to, kāds ir ēdiens, kā tas vispār ir tapis un radies. Agrāk, senos laikos, cilvēki paši nodarbojās ar lopkopību, zemkopību, savācejsaimniecību - tā tu piedalies visā ēšanas procesā, plus, manuprāt, ēdiena garša no tās domas uzreiz arī mainās.
Lai gan šajā gadījumā doma par dzīvnieku/augu nogalināšanu un to, ka cilvēks neizjūt nekādu vainas apziņu, ja nopērk jau sagatavotu ēdienu, bet es uzreiz aizdomājos, ka, ja tu izjūti visu to procesu, kad pats audzē, nogalini un sagatavo, tad ēdiena garša mainās. Es, nežēlīgs cilvēks, domāju, ka garšas līmenis noteikti paceltos uz augšu.
Un pareizi vien ir: "Paša izaudzētu dzīvnieku nogalināšana liek sajust reālo dzīvi". Varbūt mēs dzīvojam vienās vienīgās ilūzijās? Tas, ka mums padod priekšā jau paciņās sakrāmētas lietas, noteikti liek pazaudēt daļu no visa cilvēcīgā pasaulē. Esam kā tādi roboti, mazie bērni droši vien vispār domā, ka pārtika jau uzreiz atrodas lielveikalos un tai nav nekādas vēstures. Pilnīgi gribētos braukt uz laukiem un kādu brīdi padzīvot tādu "reālo dzīvi". Man vispār radās vēl daudz visādu domu sakarā ar šo, bet īsti nav laika turpināt, varbūt vēlāk pie šī atgriezīšos.
"Reizēm arī samērā saprātīgās idejas pats viņš (lasīt - Metjū Belamijs) vienmēr pārbauda uz savas ādas - tā, nolēmis pierādīt, ka cilvēkam ir morālas tiesības apēst tikai to, ko pats nogalinājis, viņš iegādājies pāris putnu, tos audzējis un Ziemassvētku priekšvakarā arī paša rokām nožmiedzis. "Vainas sajūta, protams, ir. Bet nedomāju, ka ir pareizi visu atbildību atstāt supermārketu ķēdēm. Paša izaudzētu dzīvnieku nogalināšana liek sajust reālo dzīvi.""
Šodien, kad taisīju sev lieliskas pusdienas, atcerējos šo citātu un nedaudz aizdomājos. Mēs cilvēki tik tiešām ejam veikalā, ņemam visus produktus pēc kārtas, nemaz neapdomājot, kā tie tur nonākuši. Es, protams, neesmu nekāds dzīvnieku aizstāvis vai augu mīļotājs, bet vairāk aizdomājos par to, ka šī bezpersoniskā ēdienu preču iegāde neļauj līdz galam sajust to, kāds ir ēdiens, kā tas vispār ir tapis un radies. Agrāk, senos laikos, cilvēki paši nodarbojās ar lopkopību, zemkopību, savācejsaimniecību - tā tu piedalies visā ēšanas procesā, plus, manuprāt, ēdiena garša no tās domas uzreiz arī mainās.
Lai gan šajā gadījumā doma par dzīvnieku/augu nogalināšanu un to, ka cilvēks neizjūt nekādu vainas apziņu, ja nopērk jau sagatavotu ēdienu, bet es uzreiz aizdomājos, ka, ja tu izjūti visu to procesu, kad pats audzē, nogalini un sagatavo, tad ēdiena garša mainās. Es, nežēlīgs cilvēks, domāju, ka garšas līmenis noteikti paceltos uz augšu.
Un pareizi vien ir: "Paša izaudzētu dzīvnieku nogalināšana liek sajust reālo dzīvi". Varbūt mēs dzīvojam vienās vienīgās ilūzijās? Tas, ka mums padod priekšā jau paciņās sakrāmētas lietas, noteikti liek pazaudēt daļu no visa cilvēcīgā pasaulē. Esam kā tādi roboti, mazie bērni droši vien vispār domā, ka pārtika jau uzreiz atrodas lielveikalos un tai nav nekādas vēstures. Pilnīgi gribētos braukt uz laukiem un kādu brīdi padzīvot tādu "reālo dzīvi". Man vispār radās vēl daudz visādu domu sakarā ar šo, bet īsti nav laika turpināt, varbūt vēlāk pie šī atgriezīšos.