lai dzīvo NATO, lai dzīvo banāni un melnā tēja! bet vispār esmu šokā - tā gribējās netikt šodien uz darbu, bet še tev: visi ceļi vaļā, ej, kur acis rāda (nu, zināms jau, kur rāda, bet jāiet noteiktajā virzienā, kā zirdziņam ar klapītēm...)
ja pietiekami intensīvi izdzīvo tukšumu, tad nemaz nešķiet tik traki... nav ilūziju par pavieglo tekstu būtību, bet kaut kur sirds dziļumos tomēr gribas kaut 1 reizi būt la femme fatale. tā, ka līdz kaulam; nē, līdz kaulu smadzenēm, vēl dziļāk. tādu skaistu spīgulīti pie sievišķās apziņas atloka. bet pagaidām nākas samierināties ar elpas aizraušanos..