pirms gadiem, kad man bij 16 (sweet sixteen, ko neteiksi), redzeju sapni, kuru vel sodien atceros. tolaik man bija vienpuseja mila uz kadu puisi, kuram, protams, bija tikpat vienpuseja un smeldziga mila uz manu smuko draudzeni, kurai savukart, bija visnotal abpuseja un laimiga milestiba pasai ar sevi. sis puisis ietilpa obligataja fankluba, kas iekraso ikdienu.
sapni es staigaju pa tadu ka pili, kur iegaju liela zale, gar kuras dzilako sienu bija sastajusies cilveki. zinaju, ka tie visi ir viriesi. tuvak zales vidum, putam pildita vanna, sedeja mana smuka draudzene un mazgajas. no bezsejaino viriesu pula atdalijas Vins un naca man preti. smaididams tik maigi un pat milosi. vins panema mani aiz rokas, un mes gajam ara no tas zales. kad nonacam pie durvim, vins, tikpat maigi uz mani skatidamies, palika slieksna iekspuse un aizvera man deguna prieksa durvis.
puisis jau sen veiksmigi pardzivots, vairs sirds neiesalcas, par vinu iedomajoties, bet sapni joprojam atceros. to parpasauligo viegluma un laimes sajutu, kad vins bija mani sanemis aiz rokas, durvju krasu un reljefu.