viņai mugurā bija violeta bītlene, melnas bikses un paīsa aviatoru stila ādas jaka, viņam - maskēšanās krāsas bikses un noskretusi ādas jaka. vēl rokās soma, rimi maisi ar lietām. abi mazliet noskumuši un neparasti nopietni. varbūt centās saglabāt pokera sejas - kā nekā pilsētā, autobusā. cilvēki no mana hronotopa, bet nu jau vienalga no citurienes. viņa bija ciema kritusī sieviete. viņš - visu piedienīgo ļaužu bieds. sestajā klasē atņēma man matu gumiju (un nekad neatdeva). bet rīta autobusā man gribējās viņu uzmundrināt, uzsmaidīt, pateikt: būs jau labi. pelēkajā salonā jutos vairāk piederīga, gandrīz saimniece. vispirms viņi stāvēja saspiedušies starp konduktora krēslu un kādu jauno māmiņu ar ratiem, tad apsēdās. blakus. mēģinādami kompaktāk salikt maisus. viņi mani neatpazina. vai izlikās. vai nepamanīja. tā nu es varēju labāk novērot. tik dīvaini bija zināt kaut ko par šiem diviem (acīmredzami lauku) cilvēkiem pabružātās ādas jakās. viņi ir tikai pasažieri, garāmgājēji, pircēji, bet katrs ar savu dzīvi. šorīt autobusā bija pat vieta apsēsties, bet viss free space tik un tā pipildīts. ar dzīvēm. man bija jāierauga šie cilvēki, par kuriem kaut nedaudz, tomēr zinu, lai atkal atcerētos, ka citiem cilvēkiem arī ir dzīve, par kuru man visbiežāk nav pārāk lielas nojausmas. varbūt autobusa konduktorei mājās ir strīpains kaķis. varbūt puisis, kurš man steigā uzgrūdās uz ielas, kolekcionē monētas. varbūt rimi kasierei garšo piena dārzeņu zupa. bet es to nekad neuzzināšu, tāpat kā daudzi cilvēki nekad neuzzinās kaut ko par mani. nē, es nevelku deķīti uz atsvešinātības pusi un neierosinu vispasaulīgu savstarpēju draudzību (+ pilnīgu pārējo dzīvju pārzināšanu). nē. šī mazā apzināšanās iekrāso domas. reizēm tik interesanti padomāt par to, ka ejot pa ielu tu šķel informācijas jūru. un ne jau to jūru vajag spainītī savākt un pārzināt. vairāk apzināties. un skaistumu skatīties. un skaistums lielākoties ir tieši tajā neaptveramībā.