sāka skanēt plaukstas lieluma pavasaris... ehhh, kas nu par pavasari.. jāņi jau garām. dažreiz šķiet - patiešām. un ar plaukstas lielumu arī sāk nepietikt. jo karte izplešas un koordinātas mainās un miglojas. un smilšu kāpas skarst un kļūst par stikla sienām aiz kurām katrs turam savu muti. vai arī neturam. cilvēks, kuru, šķiet, esi pazinis vienmēr un vienmēr mīlējis, pārvēršas par sašķobītu rēgu aiz stikla, kas rūgtumā sagrieztu muti runā. un stikls nelīdz, jo tu viņu pazīsti tik labi, ka lasi no lūpām. un tieši šajā brīdī parādās jautājums - kas ir šis cilvēks? un ari es savā stikla sienas pusē sašķobu muti. un raudu. iekšēji.