marts sagribejis rumuleties. ja vien kaijas tik graciozi neplanetu par ezeru, varetu pat teikt, ka debesis raud. atliek tikai nobrinities, ko tie putni dara tik dzili iekszeme. bet, ja uzskaita sisdienas atklasmes, tad jasak ar to, ka zimulus vissirsnigak ir asinat ar nazi, pa sentevu modei. lai cik skaisti un kruzulaini nevirpinatos skiedras zimulu asinamaja aparata, neformatetas skaidas skiet kaut kadas... kaisligakas. un sadi uzasinats zimulis pat spej iedvest ticibu saviem spekiem un islaicigi radit iluziju par to, ka esmu Maksliniece. vel trukst tikai melnos adas vakos iesieta skecbuka.
kartejo reizi secinaju, ka izteciens "dzives proza" nekam neder. dzives/dzivibas nesosa substance ir un paliek dzeja. dzeja ir dabiskaka dzivibas un pastavesanas forma, ja rodas velme to piefikset, tikai japieraksta, pirms sarugst. pie prozas jastrada. dzejas nospiedums ir ka fotografija - kads cits pirms manis jau ir izgudrojis fotoaparatu, man atliek tikai izveleties iestatijumus un spiest pogu; bet proza, ak, proza ir ka balts audekls, drebeliga ota velk linijas un klaj laukumus, un visa atbildiba jauznemas man pasai