dzivokla biedrs izbrinijas, ka man manos gados(!) nav savas vienmer-lidzi-staipamas-audioaparaturas (iznemot mazo mp3 knibuliti, bet tas tik knapi gadu vecs) ne radio, ne cd pleijerisa, nemaz nerunajot par monumentalu muzikas centru a-la tris viena un specigam tumbam. es nesaku skaidrot, ka latvijas laukos 13 gadu vecuma par cdw-man un cd ka tadiem es vareju tikai sapnot. nestastiju ari to, ka parasta kasesu aparata iegade kluva par vesela menesa centralo notikumu. skandinavu prats nav radits, lai saprastu kaut ko tadu. vel grutak butu aptvert to, ka tapec mana pasaule nebija/nav mazak skaniga. pat skiet, ka pedeja laika, kad uz ielas mani ieskauj pasas izveleto skanu makonis, mana dzirde ir notrulinajusies. un, protams, ari darbs saja zina tikai "palidz". ja, esmu mazliet pieradusi pie greznibas izveleties, ko klausities, ipasi tapec, ka ikdiena tik daudz jaklausas piespiedu karta. n&j patiesam pieskir citadu burvibu esplanadei un doma laukumam. un ari anne linnet balss meilu rakstisanas pusstunda ir pat loti baudama. bet sovakar, ejot majas, es izvedinasu ausis. neklausoties muziku es pat elpoju savadak. gaiss sovakar patikams, un es ar prieku anticipeju jauna sampuna+kondicioniera iegadi. un pat loti iespejams, ka galva "ieslegsu" n&j vai dzoniju, ielas troksnu aranzejuma.

tikai tagad ieveroju, cik skaista ir hologramma uz mana tlf baterijas, te zala, te sarkana, ar brenda (ak, nuja ZiMolA) logo un abam rocinam. tads skaistums.