Labrīt! Ir pagājuši četri gadi, neaizmirstami, pilni satraukuma, prieka, laimes, sāpju un asaru laiks! Un kā cilvēks spēju tik ļauties liktens plūsmai, kur tā iegriež, tur mana dzīves laiva peld!
Un man ir tik daudz ko stāstīt un ar ko dalīties, bet nezinu vai tas ir pareizi... daudz grēku daudz laba, daudz sena, daudz pēc kā ilgoties!
Sākšu jau ar to, ka šogad šķiros no sava vīra, nesaskaņas dzīvesveida izvēlē, esmu tomēr tāds dārgakmens, kuru jebkura sabiedrība var tikai negatīvi ietekmēt un tā kā šo četru gadu laikā viņam ir tikai viens sabiedrības slānis - bērnības draugi( un ne mani), tad jau sajūtos, kā sieviete kas kaila nolikta uz galda ar plati atvērtām kājām, lai visi varētu drāzt manu dzīvi, jo šajā sabiedrības kompānijā, kā mana un vīra privātums neeksistē, visi visu zina, tā it kā mēs jebko darītu visiem acīmredzamā vietā, laikā... Un tas man liekas pazemojoši, jo vairāk ir taču jāmīl mani ne draugos, vai ne tā???
Un tad, kad es pārmaiņas pēc eju ar meitenēm klubā padancināt puišu acis, gar manu augumiņu, tad es nez kas esmu... Es uzreiz ar visiem guļu??? Kur tad šādā situācijā var rast kompramisu?Garastāvoklis:: awake Mūzika: Sia " My love" |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
