Kad jau biju zaudējusi visu ticību...
Kad domāju, ka nebūs tāda neviena, kas samierinātos ar manu melnumu...
Kad no savas mīmikas tikai sajutu slapjumu...
Kad sirds bija sadurta un izgraizīta kā gaļa pēc attaukošanas...
Kad dvēselē vairs nebija ne miera, ne īstenības, ne vēlmes pēc dzīves...
Kad domāju, ka uzticība ir atkal mani pievīlusi un nodzisa, bet iedegās naids...
Kādā bezcerīgā vakarā Tu nāci... kā pēdējā iespēja...
Kā naiva cerība, kaut ko sākt jaunu...
Es neteicu, ka esi tāds kā visi vai savādāks, bet es beidzot sajutu dzirksti, kas padarīja mani siltu dejojot pa deju grīdu...
Tu mani vadāji pa mūzikas ritmu kā savu dzīvību...
Tad mēs piekusām...
Tu ar mani runāji kā ar draugu kuru ilgi nebiji redzējis, bet pazīstami mēs bijā 20 minūtes...
Tu man skatījies acīs ar sirsnību, nevis nopētīji no galvas līdz kājām un netēloji...
Tu izvēlējies mani kaut gan biju tikai niecība, kas bija atnākusi iedzert alu ar draudzeni un nodirst kārtējo čali....
Un pēc 5 stundas ilgušas sarunas Tu man prasīji vai es būšu Tava meitene un ko es atbildēju "Varbūt labāk es Tev iedošu savu numuriņu?"
Mēs bijām pazīstami 5 stundas, bet Tu jau biji gatavs mani vest mani uz pludmali un cienāt ar zemenēm....
Kas Tev bija lēcies???
Kāpēc tieši es???
Es taču esmu melna un man nav mugurkaula...
Es taču nespēju būt mīļa es bojāju tikai dzīvi...
Bet tomēr Tu esi pacietīgs un svētdien atkal brauksi ciemos!!!!
Paldies Tev manu enģeli.....Garastāvoklis::  loved Mūzika: Gustavo "E.V.I.T.A" |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
