|
Atklāt sakot īstenībā nedrīkst neviens zināt...
Man ir puisis - tas ir neoficiāli (mēs to izlēmām pa nepilnām 5 minūtēm), bet tomēr viņš man ir...
Kā jau vienmēr esmu kritusi(pēdējā laikā) uz basketbolistiem, vai nu arī uz tiem kam tas patīk.
Tā nu mēs iepazīnāmies 24.septembrī Mūsu skolas sporta diena (viņš arī mācās tajā skoliņā), kad es slimības dēļ nevarēju aizstāvēt sava kursa godu un piedalīties streebolā(tad es biju vareni pikta un pati ļaunojos uz sevi), bet tomēr es assistēju spēles tiesāšanu un viņa kurss(jauktais) uzvarēja...
Kad vēlāk bija noslēguma ceremoniju, kur es atkal dominēju kā apbalvošanas personāls, man bija tas gods IT-2 pasniegt ceļojošo kausu un arī medaļas un atkal es sastapos ar viņu.
Viņš: 191cm garš;; brūnas acis', melni mati, ikserists(kā vēlāk uzzināju) ir dīvaina mūzikas gaume(mani viss dīvainais pievelk)un ļoti mīļš un sirsnīgs cilvēciņš(2x es viņu paspēju izvest no pacietības un vakar es tik to uzzināju :))Iesauka Kāmīc, jo viņš man to atgādina, kad bailīgi skatās uz mani!
Esam pazīstami tikai nieka otro nedēļu un es nezinu vai es kaut ko nesasteidzu...
Neviens neko nezina, jo mēs slepus satiekamies pie mums laba drauga - tikai varbūt kāds ir pamanījis, ka viņš mani pavada uz kojām un tas ir katru vakaru...
Es neesmu iemīlējusies, jo māku savas jūtas noslēpt...
Un man tas patīk...
Man jāskrien Kāmītim mani vajag:)))
P.S. Varbūt lūdzu iesakiet ko man darīt tālāk (turpināt tādā garā vai atmest visam ar roku) Un varbūt vēlaties padalīties pieredzē-kādam taču arī kaut kas tāds reiz piedzīvots???Garastāvoklis::  happy Mūzika: Učenes klukstēšana |