|
[25 Oct 2008|09:07pm] |
Saule noslīka mākoņos,
Vientuļam cilvēkam kļuva vēl aukstāk,
Vējš zobodamies rausta tā matus.
Vairs nav neviena, kas smaidītu viņam.
Pakrūtē smagām rokām žņaudz aukstums,
Zāle piekļaujas vējam.
Tai vairs nav vaļas apskaut vienuļnieka kājas.
Pamats zem kājām vienkārši vairs neeksistē. Viņa vairs nezina, kur lai slēpj savas asaras. Tik ļoti spiež acis... Roku pirksti nemierīgi spiež plaukstu. Viņa ātriem soļiem virzās tālāk- tumsā, prom no gaismaam. Uz asfalta nokrīt cepure. Tad- viens cimds. Tad- otrs cimds. Šalle tik ļoti žņaudz kaklu, ka kļūst grūti elpot.
Tā tiek atdota vējam, kas mēģina sasaldēt asaras. Viņa ir brīva. Viņa ir nakts varā. Varbūt rīt nāks nožēla, bet šobrīd tas nav svarīgi. Nožēla ir pēdējais par ko cilvēks domā, kad pasaule brūk. Vai viņa jūk prātā? Domu mezgls ir tik sapinies, ka vairs nevar atrast tam sākumu. Tas viss ir kā kādā nejaukā filmā. Varbūt nevajadzēja tā vienkārši aiziet. Varbūt vajadzēja vienkārši ciesi jo cieši apskaut un ar skūpstiem mēģināt Viņu atkausēt, bet viņa nobijās no šī aukstuma. Taču tagad viņai ir bail vēl vairāk. Dusmas, neizpratne, skumjas un sevis nosodījums. Šāds emociju kokteilis viņu apšļāc kā auksta duša. Viņa krīt.
|
|
|
[25 Oct 2008|10:48pm] |
|
es vienkārši iegrimstu vakarā... kā es tāvarēju paliest viņu prom ar tik sabojātu omu? es taču esmu Viņa sarģeņģelis. un tagad Viņš viens pats šajā plašajā pasaulē veselu nedēļu būs viens pats... un es nezināšu vai viņa deguntiņš ir silt un vai viņam nav skumīgi... :(
|
|