|
[25 Feb 2008|07:18pm] |
Ziedi smaržīgā pļavā
Tas tikai sapnis mazs.
Es esmu romantiķe .
Mazliet.
Tev tas banāli šķiet.
Varbūt.
Tomēr ne jau tev mani mācīt.
Es neizliekos.
Vismaz.
Man patīk saule rietā
Una sirdis uz loga rūtīm,
Vērot zvaigznes debesu sietā
Un skaut tavu galvu pie krūtīm.
Es esmu es pati.
Varbūt ne vienīgā.
Taču zini,
Es jau mīlu mazliet.
Tā kā ziedu,
Smaržīgā pļavā
Arī Tevi šajā dzīvē
Mazliet.
Es nesaku- daudz.
Man jāsaka- mazliet.
Tik zieds pēc zieda
Uzplaukst krāšņajā pļavā.
Tā drusciņ pa drusciņai,
Izbaudot krāsas,
Mana druska drusciņa
Sirdī krāšņāka plaukst.
|
|
|
[25 Feb 2008|07:20pm] |
Es gribu sapņot to, ko tagad sapņo Tu. Varbūt, ka es esmu egoiste, taču man ir tik svarīgi just Tevi sev blakus. Es gribētu būt Tava ēna. Ļaut Tev darīt visu, ko Tu vēlies, bet vienmēr būt Tev blakus.
Un kliedziens...
Es nespēju izturēt šo sajūtu. Es vēlos būt brīva, sasniegt zvaigznes un sauli... Es jūtos kā iepinusies tīklā. Un ūdens smeļas man mutē. Es saku Tev, kanevēlos tikt glābta. Taču netici. Nekad, nekad tam netici. Es tikai izliekos stipra. Patiesībā ma nvajag tik kādu stipru plecu, kas vienmēr sapratīs, ka es slīkstu un mani jāglābj. Taču es cenšos noslēpt to, ka es esmu egoiste. Tāpēc arī nesaucu palīgā. Taču iespējams, ka tas ir vēl lielāks egoisms. Varbūt Tu saproti. Es ceru. Vēl es tik vēlos, lai Tu iekāro mani kā es Tevi. Tikai cerībās dzīve ir dzīva.
|
|