Dzīve...

Pārvarēt kautrību, uzdrošināties, neatlikt uz nākamo nedēļu, neaizbēgt, improvizēt. Līva pati sevi pārsteidz. Viņai patīk.

:)))

Pāri visiem sūdiem dzīve ir skaista!! :))

Ak jā, tikko paskatījos, ka man datorā ir 120 U2 dziesmas - pieklājīgi.

Filma. Noskatījos vakar, taču filmas kadri joprojām slīd gar acīm, un domas riņķo. Iespaidīgi! Tik, ka gaisma zālē lika justies neērti tiem, kam netīk publiskas asaras.

Nu, par ko lai es vispār sūdzos?? nē, nē...

Kā man patīk akadēmija :) šodien, kā jau nopietnā iestādē pienākas, spēlējām "2 par maz, 3 par daudz." :D

U2 dziesmas ir TIK labas:
A vampire or a victim, it depends on who's around.

Labi, es saprotu, ka nemanīju septembri, jo vazājos pa ārzemēm un vispār zagu sev vasaru un darīju skaistas lietas, un smaidīju bla, bla, bla... bet, kā varēja pienākt jau oktobra beigas???????
Nē, nopietni, ja laiks piedalītos olimpiskajās spēlēs - uzvarētu. Noskrietu gan sprinterus, gan maratonistus! :)

Dzīvē ir nācies saskarties ar tik daudz labvēlīgiem un izpalīdzīgiem svešiniekiem, ka brīžiem šķiet pat pārāk neticami labi. Pozitīvisms un labestība joprojām eksistē šajā pasaulē. Tikko izlasīju tekstiņu, ka mēs pasauli saskatām tādu, kādi paši esam.. nu re, tad jau viss kārtībā ar mani :)

Kritikai, tāpat kā lietum, jābūt pietiekami maigai - lai tā veicinātu cilvēka augšanu, bet neiznīcinātu viņa saknes.

Most loves are like that. Your heart starts to feel like an overcrowded lifeboat. You throw your pride out to keep it afloat, and your self-respect and your independence. After a while you start throwing people out - your friends, everyone you used to know. And it's still not enough. The lifeboat is still sinking and you know it's going to take you down with it...

tāds, lūk, citāts iz vienas grāmatas.

Būtu tā kā laiks iemācīties tikt tālāk par pamatiem. Nu, kāpēc motivācija pazūd līdz ar pirmajām grūtībām? Visur. Un ja par to aizdomājas, tad kļūst mazliet skumji, jo kam ir vajadzīgs izcils iesācējs visās dzīves jomās? phe.

Es ticu cilvēkiem, bet reti kad patiesi uzticos.

Kāpēc es vienmēr aizmirstu, ka nevajag aizrauties ar savu plānu stāstīšanu citiem??? Ja iecerētais izgāžas tāpat jau ir smagi, bet, ja vēl jāattaisnojas draugiem... Sajūtos kā tukša muldētāja, bet tam tā nevajadzētu būt. Vai tiešām stāstīt drīkst tikai savu pagātni?

katru mēnesi pa vienam ierakstam šeit virtuālajā dienasgrāmatā.. Mana dzīve?? Skaista.
Esmu tikusi augstskolā un nevis kurā katrā, bet gan tur, kur vēlējos visvairāk, jāatzīst, ka sajūta brīnišķīga. Es sev ticu. Ticu cilvēkiem, tāpēc man sāp, ka notiek kaut kādas aprunāšanas aiz muguras un smaidīšanas sejā.. mazliet par daudz tēlojam, pietiek. Patiesība ir nepieciešama. Jā.

tāds neforšs ieradums palikt tik ilgi nomodā, bet tā es sevi pieradinu, tad, ja esmu pārāk neaizņemta.. varētu pat teikt, ka es pārāk daudz laika pavadu darot neko šobrīd. Nezinu, varbūt atpūšos, bet varbūt tas ir sava veida izmisums. Man bail, ka attālinos no realitātes, jo sāku dzīvot iedomās. Tikai sev. Tikai es. Viena.

Ja viss notiks tā, kā šobrīd izskatās, ka būs, tad es palekšos pāris metrus virs zemes un tur arī karāšos ar plašu smaidu sejā!!